Viedokļa raksts.
Latvijas valdības nostāja attiecībā uz Latvijas pilsoņa, miljardiera Pjotra Avena palikšanu Eiropas Savienības sankciju sarakstā kļūst arvien grūtāk saprotama. Neskatoties uz Eiropas Savienības Vispārējās tiesas lēmumu, kas atcēla viņa iekļaušanu sankcionēto personu sarakstā, kā arī pretēji vairāku Eiropas valstu viedoklim un virknes Latvijas bijušo augsta līmeņa amatpersonu aicinājumiem rīkoties saprātīgi, Latvijas ārlietu dienests turpina pielikt ievērojamas pūles, lai Avens paliktu sankciju sarakstā. Rodas jautājums – kāpēc?
Pats Avens intervijās publiski paudis, ka Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže cenšanas viņu “iecementēt” sankcijās, izmantojot politisku ietekmi un diplomātiskus kanālus, lai ietekmētu citu ES valstu lēmumus. No malas raugoties, izskatās, ka Latvijas ārpolitika šajā jautājumā vadās nevis pēc objektīviem, juridiskiem vai pat valstiski izdevīgiem kritērijiem, bet gan pēc ministres iekšpolitiskām ambīcijām.
Nav runa par to, ka Avenam būtu “jāattaisnojas” sabiedrības priekšā – viņš jau to ir izdarījis tiesiskā kārtā. Viņš ir Latvijas pilsonis un retais no sankcionētajiem, kurš izpildījis visas ES noteiktās prasības, lai tiktu svītrots no sankciju saraksta. Viņa pozīciju atklāti atbalsta bijušais Ministru prezidents un ilggadīgas ārlietu ministrs Valdis Birkavs, bijušie Valsts prezidenti Andris Bērziņš un Valdis Zatlers, kā arī bijušais ārlietu ministrs Aivis Ronis. Zatlers norādījis, ka agri vai vēlu būs jāatbild uz jautājumu: “Kāda ir mūsu attieksme pret Pēteri (Pjotru) Avenu – Latvijas pilsoni, kurš pakļauts sankcijām?”
Taču tas, ko Latvijas sabiedrībai reti kāds atgādina, ir fakts, ka Avenam ir bijusi liela nozīme arī valsts attīstības procesos. Aivis Ronis, kurš savulaik vadīja Latvijas ārlietu dienestu, atgādina, ka Avens ir viens no retajiem, kurš gadu desmitiem uzturējis ciešus sakarus ar Latviju un vairākkārt praktiski palīdzējis valstij, tai skaitā, veicinot arī Latvijas-Rietumu dialogu, tostarp kontaktus ar Vāciju un Lielbritāniju.
Tie nav tukši vārdi –
tās ir epizodes, kuras daudzi Latvijas diplomāti labi atceras, taču publiski tās bieži tiek noklusētas.
Kāpēc?
Patiesība jau ir tāda, ka Avens nav īstais upuris šajā stāstā. Patiesais zaudētājs, iespējams, ir pati Latvija. Tiek bremzēta ne tikai iespējamā uzņēmējdarbības attīstība un investīcijas, kas varētu būt potenciāli lielākās valsts vēsturē, bet arī filantropijas projekti, kas varētu dot sabiedrībai būtisku pienesumu. Valsts nesaņem ne nodokļus, ne darbavietas, ne reputācijas punktus – tikai īstermiņa politisko retoriku.
Visā šajā stāstā sevišķi dīvaini izskatās Latvijas pozīcija uz ES kopējā fona. Latvija neiebilda pret Krievijas sporta ministra izņemšanu no sankciju saraksta – cilvēka, kurš ir tieši saistīts ar Putina režīmu un tā propagandas mašinēriju. Vienlaikus ar īpašu uzstājību Latvija lobēja sava pilsoņa – cilvēka, kuram nav pierādītu saistību ar kara finansēšanu vai režīma atbalstu – palikšanu sankciju sarakstā. Grūti saprasts šo loģiku, un kurš un kā to izlēma Latvijas vārdā?
Vēl viens būtisks jautājums: kāpēc klusē Latvijas juridiskā vide? Kur ir juristu un tiesību zinātnieku viedokļi par šīs situācijas tiesiskajiem aspektiem? Kāpēc neviens neprasa valdībai vai ārlietu ministrei pamatojumu, kāpēc Latvijas valsts apstrīd ES tiesas lēmumu, kas jau tāpat bija nelabvēlīgs Latvijas pozīcijai?
Rodoties šādai disonansei starp tiesiskumu un politiku, starp valsts interesēm un personīgajām ambīcijām,
ir vērts pajautāt: kam tas ir izdevīgi?
Kāpēc tieši šī lieta kļuvusi par simbolisku cīņas lauku, kurā Latvija ir gatava ziedot gan savu reputāciju, gan iespējas. Šobrīd šķiet, ka tā vietā, lai būtu taisnīga, caurspīdīga un loģiski argumentēta valsts, Latvija izvēlas demonstrēt sevi kā valsti, kas vajā savus pilsoņus un ignorē tiesu lēmumus, kamēr slēpj patiesos lēmumu pieņēmējus aiz diplomātiskām frāzēm.
Latvijai ir visas iespējas būt par demokrātisku, atbildīgu un taisnīgu valsti. Taču šis gadījums liek domāt par pretējo – ka valsts intereses tiek pakļautas personīgām ambīcijām un bailēm. Tā ir bīstama tendence.