Kamēr sabiedrība gaida skaidras atbildes, kā Latvijā tiks apkaroti karteļi un lielo uzņēmēju aizkulišu vienošanās, publiskajā telpā aizvien biežāk notiek diskusijas par to, vai tiesiskā forma netiek nostādīta augstāk par taisnīgumu pēc būtības. Augstākās tiesas spriedums par slepeni ierakstītu sarunu neizmantošanu karteļu lietās ir satricinājis līdzšinējo praksi un raisījis bažas, ka karteli visi redz, bet pierādīt to vairs nevar.
Tieši par to raidījumā “Kas notiek Latvijā?” tika spriests – ko šis spriedums nozīmē nākotnē, vai valsts pati sev nav sasējusi rokas un vai aiz juridiskām niansēm nav paslēpušās arī ļoti konkrētas ekonomiskās intereses.
“Lietā ir vairāki izšķiroši svarīgi aspekti, ko tiesa Konkurences padomes ieskatā nevērtēja, un kas varētu mainīt nolemjošo daļu,” raidījumā uzsvēra Konkurences padomes priekšsēdētāja Ieva Šmite.”Pirmkārt, šie pierādījumi bija iegūti tiesiski, noteikti ne pa sētas durvīm. Tie pierādījumi bija iegūti ar Augstākās tiesas sankciju un lietā ir divas ekspertīzes, kas apliecina, ka tie pierādījumi autentiski, viņi nav falsificēti, viņi nav montēti.” Ieva Šmite arī norāda, ka ar citiem līdzekļiem šo pārkāpumu nofiksēt nebūtu iespējams. “Paši karteļa dalībnieki jau sarunās atklāj to karteļa realizēšanas mehānismu, ka tas būs mutvārdos, ļoti slēptā veidā, ka viņi pat nenodos informāciju saviem darbiniekiem, ka tiekas tie, kas tikās tajās divās tikšanās vietās.” Minētās sarunas liecina, ka karteļa dalībnieki ļoti labi apzinājās šīs vienošanās prettiesisko raksturu. “Tur ir saruna, kurā atsakās viens karteļa dalībnieks ierasties uz sarunām, jo viņam juristi ir izskaidrojuši, ka viņš ir karteļa iniciators,” raidījumā pauž Ieva Šmite.
Konkurences padomes priekšsēdētāja retoriski vaicā, vai to trīs personu interese, pret kurām bija kriminālprocess un kuru tiesības ir aizskartas ar šīm operatīvajām darbībām, ir svarīgākas par visas sabiedrības interesēm?
Ieva Šmite arī uzsver, ka šāda mēroga un apjoma pārkāpums skar visas Latvijas sabiedrības ekonomiskās intereses.
“Līgumu summas ir vairāk kā 600 miljonu [eiro] apmērā, pārkāpums ir vairāk kā piecu gadu garumā sistēmiski izdarīts. Līdz ar to mūsu ieskatā tas bija jāvērtē.”
Tikmēr Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Anita Kovaļevska, aicināta paust savu kontraviedokli, pauž, ka viņasprāt ir pārspīlējums teikt, ka karteļus nevar atklāt bez noklausītām sarunām. Pēc viņas teiktā gan Latvijā, gan Eiropas Komisijai bijuši karteļi, kas ir atklāti bez noklausīšanās, savukārt ja ir atsevišķi gadījumi, kur tas nav iespējams, šis jautājums jārisina likumdevējam. “Tiesas uzdevums ir izvērtēt vai attiecīgi ir ievērotas tiesību normas. [..] Tika secināts, ka konkrēti ņemot vērā Operatīvās darbības likumā noteikto, kopsakarā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriesto, Operatīvās darbības likums nepieļauj izmantot operatīvās darbības materiālu administratīvās lietās.”
Pēc AT Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētājas teiktā šī sprieduma galvenā vēsts ir, ka tiesiskā valstī jācīnās ar tiesiskām metodēm. Savukārt Ieva Šmite uzsver, ka šī nav pirmā lieta, kad iestāde balstās uz krimināllietas materiāliem. “Jā, tie tika iegūti operatīvā ceļā, bet viņi bija pievienoti krimināllietai un bija kļuvuši par krimināllietas materiāliem brīdī, kad iestāde [tos] ieguva.” Arī KNAB priekšnieka vietniece izmeklēšanas jautājumos Ineta Cīrule norāda, ka materiāli, kurus Senāts liedza izmantot karteļa pierādīšanai, ir krimināllietas materiāli un ir izmantojami. Tikmēr Anita Kovaļevska norāda, ka operatīvās darbības ir tik būtiska iejaukšanās cilvēktiesībās, ka likumdevējam ir jāpasaka tie konkrētie, ļoti svarīgie mērķi, kuru dēļ tas ir atļauts.”
Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (“Jaunā Vienotība”) norāda, ka ir dažādi veidi, kā nerunāt par lietas būtību. “Vai ir nelikumīgas vienošanās? Vai ir izkrāpti miljoni? Nē, mēs par to nerunāsim.” Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs uzsver: “Protams, varam runāt, ka likumiem jābūt citiem, bet mēs nerakstām likumus vieglajā valodā, mēs pieļaujam un domājam, ka tiesā strādā cilvēki ar juridisko izglītību un viņi var saprast pārkāpuma būtību. [..] Kad es klausos visus tos argumentus, es dzirdu: ir sevišķi smagi noziegumi, smagi, mazāk smagi, kriminālpārkāpumi un kaut kur vēl tur zemāk atrodas ar konkurenci saistīti. Un tas ir tik maz… Bet tā nav pareiza interpretācija, jo, ja tas būtu tik maz, nebūtu paredzēti sodi, kas ir miljonu eiro apmērā. Tas nav mazāk par kriminālpārkāpumu, tā ir pilnīgi cita sistēma.” Andrejs Judins pauž, ka, likumus lasot, vienmēr var izdarīt atšķirīgus secinājumus. “Vienalga, ko mēs ierakstīsim likumā, vienmēr būs atšķirīgas interpretācijas.”
Anita Kovaļevska gan Judina teiktajam nepiekrīt, jo šis neesot tas gadījums, kad lasa likuma burtu un neredz jēgu. Pēc viņas teiktā “šis ir tas gadījums, kad ir dziļi analizēta jēga un secināts, ka no likuma skaidri izriet likumdevēja griba paredzēt, ka Operatīvās darbības materiālus nevar izmantot kriminālpārkāpumu un arī citu pārkāpumu, kas nav noziegumi [izskatīšanā].”
Saeimas Juridiskās komisijas deputāts Gunārs Kūtris (ZZS), kurš savulaik bija arī Satversmes tiesas priekšsēdētājs, norāda, ka “[..] likumā ir ierakstīts tas, ko drīkst darīt publiskajās tiesībās un darīt to, ko likums nav atļāvis, to darīt nevar.”
“Šeit parādās tas, ka ir vēlēšanās izmantot sētas durvis, lai tos pierādījumus, ko neatļauj iegūt tiešā veidā, caur citu procesu ievilktu. [..] Normālā ceļā par šādu pārkāpumu ne operatīvo, ne speciālo izmeklēšanas darbību nedrīkstētu veikt, ” raidījumā teica Kūtris.
Rezumējot situāciju ap savulaik skaļās būvnieku karteļa lietas izgāšanos jeb izgāšanu, jācitē Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurora Arvīda Kalniņa teiktais. “Senāts ir pateicis, ka operatīvās darbības rezultāti, kuri ir pārtapuši par krimināllietas materiāliem, nav izmantojami administratīvā pārkāpuma pierādīšanā. Ko es varu vairāk komentēt?”
Lasiet arī: Konkurences padome kritizē Augstākās tiesas spriedumu būvnieku karteļa lietā
