Valsts prezidenta vēlēšanas tiks rīkotas 31.maijā, un vēl atlikušā laika atskaites hronometrs sāk tikšķēt arvien uzstājīgāk. Situācija Saeimā un deputātu balsu aritmētika ir pavisam vienkārša, taču Latvijas informatīvajā telpā, dzenoties pēc «klikšķiem», tīšām tiek taisīta lēta drāma, kurinot mūsu prātos tukšas kaislības.
Valdībai ir vajadzīga stabilitāte, un Egils Levits to spēj koalīcijai nodrošināt – gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Protams, savu intelektuālo iespēju, pieredzes un amata doto pilnvaru nospraustajās robežās. Pierādījums nav nekur jāmeklē – valsts galva bija Krišjāņa Kariņa iepriekšējās valdības uzticamākā stute, ļaujot tai nostrādāt – būšu viegli neprecīzs! – «no zvana līdz zvanam».
Divi vecākie koalīcijas partneri to apzinās ļoti labi. Turklāt Ināra Mūrniece (kurai – par spīti 220 miljonu skandālam! – pašai būtu potenciāls kandidēt) ir tagadējā valsts galvas politiskā «krustmāte». Levita izmitināšana Rīgas pilī ir politiķes privātā veikuma – jācer, pagaidām! – virsotne. Nav redzams, ka Mūrniece un partija jūtas Levitā vīlušās. Nē, viņš joprojām ir lepni pieteikts Nacionālās apvienības (NA) kandidāts.
Arī pats prezidents to nekad nav izlicies aizmirstam. Tieši viņš – bez partijas biedra kartes kabatā – prata piedot dzintariešu sludinātajai radikālpolitikai tik vajadzīgo solīduma «rāmi» – konsekvenci, nosvērtību, pat eiropeisku cienību –, vienlaikus saglabājot nacionālistiskās idejas asumu. Levits piedos un attīstīs to arī turpmāk, ja vien tiks pārvēlēts. Viņa «šefība» stiprina NA pozīcijas valsts politikā un sabiedriskajā domā, liekot aizmirst tās agrākās «maksātnespējas» epizodes un notušējot Ogres «ķeizariņa» izdarības.
Jaunās Vienotības (JV) motivācija ir pat vienkāršāka: premjers ir viņu augstu celtais kaujas karogs, ar ko gūta pārliecinoša uzvara –
bet karogs lepni plivinājās ceļavējā no Rīgas pils puses.
Levitam šīs 26 deputātu balsis vienkārši pienākas kā taisnīga peļņas tiesa no vēlēšanās JV gūtā «kara laupījuma». Arī kā cerība, ka ceļavējš atkal pūtīs.
Protams, politikas veterāniem–lielmeistariem, kuri valsts varā nomalušies jau divas desmitgades, prātā ir visādas kombinācijas, kabatās – visādas pigas. Nav vienotībniekos Rudās Solvitas un Volvo Zaķa tikumi pilnībā gaisuši. Taču nekur nesprukt, prātīgi ļaudis to zina un samierinās, ka vajadzēs būt galvenajiem trūkstošo balsu mangotājiem. Nacionāļiem taču nav resursu, kas atrodami, piemēram, finanšu ministra atvilknē.
Tātad Levitam ir jau praktiski drošas 39 balsis, un es neredzu, ka citas partijas savam kandidātam spētu savākt vairāk. Poza, ko ieņem Apvienotais saraksts (AS), ir diezgan smieklīga. Taču varbūt pašiem pīlēnistiem tā ir akūti vajadzīga terapija – apliecināt sabiedrībai šī politprojekta nezaudēto savdabību, bērnišķi «ievilkt svītru smiltīs». Tās ir saprotamas un pat respektējamas bailes «izkust kolīcijas kopkatlā».
Pavisam rātni – bez melodramatiskām vaimanām un draudiem lekt pa logu vai dzert ziepjuzāles – AS un veselības ministre Līga Meņģelsone piekrita nozares budžetā iztikt vien ar 13,5% no iekšzemes kopprodukta (šo skaitli gan nerēķinu es, bet Finanšu ministrija). Protams, kad nauda kabatā, tad var atļauties šo to ziņu lentēs dusmīgāku papukstēt.
Taču AS ļaudīs kņud bailes, ka padevušies premjeram un finanšu ministram pārāk ātri, ka atbalstītāji būs viņos vīlušies par bezzobainību. Tā nu viņi tagad cer savu budžeta pragmatismu piesegt ar pašu izvirzītu pretendentu augstajam amatam, ar izmisīgu spītēšanu koalīcijas loģikas nepielūdzamībai.
JV nepiesaka kandidātu, atgādinot, ka trīs galvenie amati arī ir koalīcijas vienošanās sastāvdaļa: tā paņēma premjera portfeli, AS dabūja Saeimas priekšsēža amatu, tātad Rīgas pils taisnīgi pienākas NA/Levitam. Ja pīlēnisti-seskisti grib sev valsts galvas «kroni», tad tas vispirms būtu jāiemaina, atdodot galvenā parlamentārieša krēslu atpakaļ NA/Mūrniecei.
Protams, politizētiem ļaudīm šķiet jauki aizpildīt savu un svešu laiku, gardu muti apspriežot Ulda Pīlēna prezidentālās ambīcijas. Taču, pirmkārt, viņš vienkārši ir pārāk neatkarīgs, pārāk ideālists, pārāk politiski nenorūdīts, lai tiešām spētu būt sekmīgs valsts galva. Koalīcija to apzinās ļoti labi, un viņa tagadējā atstumtība ir šīs apzināšanas rezultāts.
Turklāt uzņēmējam šobrīd netrūkst pašam savu problēmu. Tie, kuri brauc garām Ķīpsalai, būs pamanījuši, ka no pārbūvējamā Preses nama iežogojuma pazuduši burti UPB. Šī projekta lietuviešu attīstītājs – «nekomentējot līguma izbeigšanu» – aizstāja būvfirmu Ulda Pīlēna birojs ar savas valsts uzņēmumu. Cik saprotu, tas – teju 77 miljoni eiro – bija UPB lielākais būvprojekts. Tādēļ
nesaņemta valdības ēkas caurlaide patlaban ir mazākais, kas satrauc Pīlēnu.
Ja NA tiešām – tikai iedomāsimies! – piekristu amatu «rokādei», loģisks kandidāts būtu Edvards Smiltēns, kurš veiksmīgi sevi apliecina valsts otrajā amatā. Taču viņam ir 38 gadi, un diez vai tādēļ tiktu revidēta Satversme. Hm, varbūt Didzis Šmits, reiz roku iemēģinājis, šoreiz cer uz veiksmi?
Taču AS var iedot savam kandidātam tikai pašu 15 balsis. Pilnībā pieļauju, ka Edgars Tavars SPĒTU bez aiztures doties balsu medībās pie savas «piespļautās akas» ZZS, taču zinu, ka viņš to nedarīs šāda soļa bezjēdzīguma dēļ. Vienkārši nomest dubļos visu iegūto – Smiltēnu Saeimas priekšgalā, ministriju un Saeimas komisiju amatus, budžeta programmas – dēļ kaut kādas dumjas kaprīzes izrādīt savu patstāvību? Loģika prasa no AS patielēties, pazīmēties un pakļauties neizbēgamajam. Tam tikai vajadzīgs laiks un valdības partneru savaldība. Tā, paldies D#vam, ir uztrenēta iepriekšējā Kariņa kabinetā.
Vēl viena balsu rezervīte par labu Levitam ir rodama Progresīvo frakcijas desmit mandātos – arī kā pateicības parāds. Šai partijai vajadzētu atcerēties, cik apņēmīgi Levits centās to iedabūt valdībā. (Pie viena viņš tādejādi rūpējās arī par «savu» NA, lai tā būtu tonusā un pārāk neizlaistos tik komfortablā valdības modelī, kas darbojas tagad.)
Nobalsojot par tagadējo valsts galvu, Progresīvie «nošautu divus zaķus»: 1) tiešām sabiedrības apziņā pilnībā norobežotos no pārejās – «toksiskās» – opozīcijas; 2) Rīgas pilī atkal būtu cilvēks, kurš izdevīgā brīdī partiju bīdītu valdībā. Diemžēl tā ir «uzmetusi lūpu» un tagad izmisīgi domā, kā no vēlēšanu procesa izspiest sev vairāk «klikšķu» publicitātes – tieši tādā veidā riskējot sakust vienotā masā ar pārējo mazākumu.
trīs atlikušo frakciju 36 balsis var mierīgu sirdi mest miskastē, jo tās ir neglābjami «indīgas».
(«Dezinficēt» daļu varētu vienīgi dažu deputātu pēkšņs ārpusfrakcijas statuss. Uz Gloriju Grevcovu tas, protams, neattiecas.) Katrs, kas gar tām grābstīsies, pats būs politisks līķis.
Tieši tāpat dziļākā atvilktnē jāiebāž – un jau tiek iebāzts – arī tas, ko par «drausmīgā» Levita atkalievēlēšanu domās tauta. Pareizāk sakot, demagogi, kuri iztaisās par tās balsi. Ja Krišjāni Kariņu nesatrauc mūsu viedoklis mazo skoliņu vai kompensējamo medikamentu jautājumā, kāpēc premjeram jāņem vērā «tautas viedokli» par viņa Minsteres ģimnāzijas skolotāju? Valdībai jābūt rīcībspējīgai, un Levits ir pamatīgs zobrats tās mehānismā. Varbūt pat šīs koalīcijas spara rats.
Tie, kuri skolā mācījušies gravitāciju, atcerēsies: lielāki – debesu un citi – ķermeņi pievelk mazākos, nevis otrādi. NA+JV ir visvienkāršāk atrast vajadzīgo iztrūkumu, tikai jāpaciešas un prasmīgi jāšiverējas pa politikas kuluāriem. Ja kāds sasapņojies pretendents cer ieraudzīt abas pie savām namdurvīm, lūdzoties pieņemt un likt lietā 39 mandātus, lai cītīgāk vēro savas sētas mietus. Kad tie saziedēs, tad arī šis sapnis piepildīsies.
Lasiet arī: Levits gatavs palikt amatā uz otru termiņu, taču viņam šobrīd trūkst balsu Saeimā
