Ilona Bērziņa, BNN
Jēkabpils novadā pirms mēneša, 16.aprīlī, pēc ilgstošas vajāšanas un nāves draudu izteikšanas bijušais dzīvesbiedrs bērna un mātes acu priekšā nežēlīgi nodūra sievieti. Pēc šīs slepkavības uzvirmoja sabiedrības sašutuma vilnis, dzirdējām augstu valsts amatpersonu apgalvojumus par nulles toleranci visa veida vardarbībai.
Tāpat pieredzējām policijas taisnošanos, ka likuma robežās darīts viss nepieciešamais, arī konceptuālu Saeimas atbalstu Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma grozījumiem. Taču vajāšana kā vardarbības forma mūsu sabiedrībā neradās vakar, un joprojām nav skaidrs:
kādēļ policija uz šiem nodarījumiem var skatīties caur pirkstiem?
Centrālās statistikas pārvaldes pērn veiktā aptauja par vardarbību liecina, ka katra trešā sieviete attiecībās pieredzējusi psiholoģisku, fizisku vai seksuālu vardarbību vai vairāku vardarbības formu kombināciju. Vajāšanu savas dzīves laikā pieredzējušas 10,2% sieviešu. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa, jo vardarbības un vajāšanas upuri lielākoties klusē. Par fizisko vardarbību nevienam nestāsta 76% sieviešu, par emocionālo – 83%.
Tas ir pamatīgs akmens likumsargu dārziņā. Var jau teikt, ka upurim ir kauns un viņu māc aplama vainas sajūta, taču drīzāk nostrādā pārliecība – tāpat jau nepalīdzēs.
Politikas dokumenti ir, darbības nav
Par vardarbības gadījumiem pret sievietēm bijuši gan informatīvie ziņojumi un pētījumi, gan diskusijas un konferences. Latvijai ir saistošas Eiropas Savienības direktīvas, ANO rezolūcijas, Pekinas deklarācija par sieviešu iespējām pilnvērtīgi iesaistīties dažādās dzīves jomās, un tomēr vienotas vardarbības novēršanas politikas mūsu valstij nav.
Tiesa, savulaik bija Programma vardarbības ģimenē mazināšanai 2008.–2011.gadam. Pavīdēja, bet dienasgaismu tā arī īsti neieraudzīja 2017.gadā izstrādātais – un pāris gadus vēlāk pašas Tieslietu ministrijas atsauktais – Vardarbībai un vardarbības riskam pakļauto personu aizsardzības likums. Žēl. Tā kā šis likumprojekts paredzēja vienotas iesaistīto institūciju un NVO sadarbības sistēmas veidošanu vardarbības un tās risku novēršanai, policijai vairs nebūtu iespēju snaust uz lauriem un aizbildināties ar svarīgākiem darbiem.
Pagalam dīvainais mundiera gods
Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks pēc slepkavības un sabiedrības šūmēšanās steidza savējos mazgāt baltus. Policijai trūkstot pilnvērtīgu instrumentu, lai vērstos pret vardarbību ģimenē, turklāt apdraudētai personai nevarot iedarbināt tādus instrumentus kā personu speciālā aizsardzība. To varot darīt tikai saistībā ar smagiem vai ļoti smagiem noziegumiem. Piedodiet, vai tas tiešām nozīmē, ka sākumā jāgaida, līdz apdraudētājs kādu vajāto sakropļo vai nogalina?
Vēl 2016.gadā Saeimas organizētā konferencē eksperte no ASV stāstīja, ka Amerikā varmāku vai nu liek cietumā, vai arī viņam ir jāiziet rehabilitācijas programma, kur mācās nevardarbīgas attiecības. Latvijā ir citādāk. Nezinu, kā citus, bet mani joprojām šokē ģenerālprokurora Stukāna teiktais, ka slepkava – Leons Rusiņš – vēl vardarbīgāks esot kļuvis pēc īslaicīgas pabūšanas cietumā. Tā sakot, “pasēdēja divdesmit cik tur dienas un cilvēkam pilnīgi mainījās attieksme pret visu pasauli.”
Bet, ģenerālprokurora kungs! Ko īsti vajadzēja darīt? Iedot konfekti un pakratīt ar pirkstu?
Varbūt ģenerālprokurors tik dīvainĀ Kārtā mēģina atkratīties no savas atbildības?
Kā zināms, noslepkavotā sieviete rakstījusi arī viņam, savu vēstuli sākot ar vārdiem: “Lūdzu, ģenerālprokurora kungs, steidzamu un neatliekamu palīdzību un aizsardzību pret dzīvības un veselības apdraudējuma draudiem!” Atbildes nebija. Tāpat kā jebkādas reakcijas uz šo izmisīgo palīgā saucienu.
Stambulas konvencija kā sarkana lupata bullim
Par to, ka beidzot top grozījumi Krimināllikumā, kuri par draudiem dzīvībai vai smagu miesas bojājumu nodarīšanai paredz pastiprināt soda sankcijas, tai skaitā arī brīvības atņemšanu uz laiku līdz trīs gadiem, manuprāt, galvenokārt varam pateikties sabiedrības spiedienam. Nopietnākas sankcijas par līdz šim spēkā esošo īslaicīgo brīvības atņemšanu, probācijas uzraudzību, naudas sodu vai sabiedrisko darbu vajadzēja noteikt jau sen.
To paģēr arī Stambulas konvencija, kuras mērķis ir “Aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, sodīt par to un to izskaust.” Šī mērķa sasniegšanai Konvencija cita starpā paredz “izstrādāt visaptverošu sistēmu, politiku un pasākumus, lai aizsargātu visus upurus un palīdzētu tiem.”
Diemžēl daļai Latvijas politiķu šī konvencija, kuras pilnais nosaukums ir “Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, ir kas līdzīgs sarkanai lupatai buļļa deguna priekšā. Tikmēr Satversmes tiesa to atzinusi par atbilstošu valsts pamatlikumam, vēršot uzmanību, ka konvencijas piemērošanas joma aptver tikai vardarbības izskaušanu un neuzspiež nekādu īpašu laulības vai ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu.
Starp citu, arī Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga norādījusi, ka nespēja ratificēt Stambulas konvenciju ir negods Latvijai. “Jēkabpils gadījums un vardarbības apmēri pret sievietēm Latvijā ir dramatisks vēstījums tiem, kas gadiem ļāvušies propagandai, ka Latvijā jau viss kārtībā. Nav kārtībā. Latvijai steidzami ir jāpieņem Stambulas konvencija un visi nepieciešamie likumi.”
Pirms sākt spļaut piķi un zēveli par “Eiropas iejaukšanos mūsu dzīvē”, uz mirkli iedomājieties, ka kāds varmāka ar draudpilnām īsziņām, telefona zvaniem, izsekošanu, mēnešiem, pat gadiem ilgi vajā jūsu sievu, meitu, māsu vai paziņu, bet policija saka – nozieguma sastāva nav.
Iedomājieties, ka kāds pārmēru testosterona pārņemts vīrišķis regulāri kausta jūsu tuvinieci, bet viņa klusē, slēpj zilumus zem garām jakas piedurknēm, par lauztām ribām melo, ka pakritusi uz kāpnēm, jo vienkārši baidās teikt taisnību, kur nu vēl rakstīt iesniegumu policijai…
Cik gara ir atbildības ķēde?
Simboliski, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņš likumprojektam par Krimināllikuma grozījumiem ir 16.maijs, diena, kad aprit mēnesis pēc nežēlīgās slepkavības Jēkabpils novadā. Ļoti gribētos cerēt, ka arī otrais un trešais šī likumprojekta lasījums ritēs tikpat raiti, kā notika tā izstrāde un atbalsts pirmajā lasījumā.
Taču neaizmirsīsim, ka Saeima 23.jūnijā dodas vasaras brīvdienās. Tātad likumprojekta pieņemšana var arī ievilkties, un attiecībā uz vajāšanas ierobežošanu pārskatāmā nākotnē nekas vēl nemainīsies. Jā, elektroniskā aproce būtu labs līdzeklis vajātāju uzraudzībai, taču bez tiesas sprieduma par tuvošanās aizliegumu uz to var pat necerēt. Un atkal rodas jautājums par kriminālprocesa rosināšanu…
Publiski grēkāzis ir nosaukts. Tas ir Valsts policijas Austrumzemgales iecirkņa priekšnieks Rolands Bērziņš, kuram amatu nāksies atstāt. Tomēr domāju, ka atbildības ķēdīte ir krietni vien garāka. Arī augstajiem amatvīriem nekaitētu vismaz pašiem sev godīgi atbildēt uz jautājumu – kā gan tā gadījies, ka vardarbība ģimenē un vajāšana kļuvusi ne tikai par otrās, bet pat trešās vai ceturtās kārtas prioritāti?
Vai gan citādi tik drīz pēc Jēkabpils notikumiem medijos atkal parādītos ziņa par kārtējo pret vajātāju neuzsākto kriminālprocesu, jo
sieviete, lūk, neesot izmantojusi iespēju anonīmo ziņu sūtītāju nobloķēt!
Joprojām gaidām atbildes…
Pēc Jēkabpils novadā notikušās slepkavības nosūtīju jautājumus arī Valsts policijas priekšniekam Armandam Rukam, iekšlietu ministram Mārim Kučinskim un tieslietu ministrei Inesei Lībiņai-Egnerei. Taču augsto amatpersonu aizņemtība vai arogance bijusi tik liela, ka divu nedēļu laikā iespēju atbildēt viņi tā arī nerada.
Valsts policijas priekšniekam cita starpā jautājām:
“Vai policija vienmēr ierosina kriminālprocesus, kad sieviete vēršas policijā, ziņojot par vardarbību, draudiem, vajāšanu. Ja neierosina, kāpēc? Vai policijā šādi ziņojumi tiešām tiek uzskatīti par tādiem, kam nav jāpievērš sevišķa uzmanība? Vai ir kāds kontroles mehānisms, kurš ļautu izvērtēt, cik atbilstoša bijusi tiesībsargājošo institūciju (policijas, prokuratūras) rīcība gadījumos, kad saņemti iesniegumi par draudiem dzīvībai, vajāšanu?
Kādas ir Valsts policijas reālās iespējas aizsargāt cilvēkus, kuri tiek terorizēti, vajāti, cietuši no vardarbības ģimenē, saņēmuši draudus dzīvībai?”
Iekšlietu ministram un tieslietu ministrei viens no jautājumiem ir šāds:
“Vai būtu jāparedz arī policijas darbinieku atbildība gadījumos, kad viņi par šādiem gadījumiem neliekas ne zinis un reālas palīdzības vietā ir tikai formāla atrakstīšanās (Jēkabpils gadījumā tas noveda līdz slepkavībai).”
Joprojām ceru, ka atbildes tomēr saņemsim.
Lasiet arī: Pēc Jēkabpils slepkavības trīs policistiem atklāj “discplinārpārkāpuma pazīmes”
