ASV ievērojami palielina savu militāro klātbūtni Irānas tuvumā, un ASV prezidents Donalds Tramps (Donald Trump) nav izslēdzis trieciena iespēju; lai gan mērķi ir diezagn paredzami, rezultāts – ne tik daudz, un britu raidorganizācija BBC piedāvā septiņus iespējamos iznākumus.
Pirmā iespējamība ir precīzi mērķēti triecieni ar minimālu civiliedzīvotāju upuru skaitu, un tālāka pāreja uz demokrātisku valsts pārvaldi. Šajā gadījumā ASV spēku mērķis ir militārās bāzes, kodolobjekti, raķešu palaišanas poligoni un noliktavas. Jau novājinātais režīms tiek gāzts, un notiek pāreja uz demokrātisku valsts pārvaldi, pēc kā Irāna pievienojas pāreējai pasaulei. Šis ir optimistisks scenārijs, un līdz šim rietumu iejaukšanās nav ne lĪbijā, ne Irākā ienesusi demokrātiju. Lai gan tika izbeigta diktatūra, valstis tika ierautas gadiem ilgā asinsizliešanā. Savā ziņā Sīrija, kur 2024.gadā prezidents tika gāzts bez rietumvalstu iejaukšanās, tiek galā labāk.
Cits rezultāts būtu saucams par “Venecuēlas modeli” – strauja ASV iejaukšanās nesagrauj režīmu, tomēr tā politika kļūst mērenāka. Irānā tas nozīmētu reliģiskās vadības saglabāšanu, kas nebūtu pieņemams daudziem irāņiem, bet režīmam būtu jāsamazina atbalsts vardarbīgiem militāriem grupējumiem Tuvajos Austrumos, jasamazina vai jāslēdz kodolprogramma, kā arī jābeidz protestu apspiešana. Tomēr arī šis scenārijs ir maz ticams, jo islāmistiskais režīms ir pretojies pārmaiņām 47 gadus, un diez vai sāks tās ieviest tagad.
Daudziem visticamākā šķiet iespēja, ka režīms krīt, un to aizvieto militārā pārvalde. Lai gan režīms skaidri redzami nav iecienīts, un katrs protestu vilnis to vājina, valsts struktūru iekšienē ir pietiekami daudz to, kas ieinteresēti saglabāt nemainīgu statusu. Galvenais iemesls, kāpēc protesti nav panākuši režīma krišanu, ir tas, ka neviens, kam ir vara, nav pārgājis protestētāju pusē, savukārt pie varas esošie ir gatavi lietot neierobežotu spēku un brutalitāti, lai saglabātu savu vietu.
Ir ļoti iespējams, ka ASV triecienu izraisītā bardaka rezultātā pie varas nāk militāra valdība,
ko pamatā veidos pašreizējās varas struktūru figūras.
Ceturtā iespējamība ir, ka ASV veiktie triecieni varētu arī atspēlēties ne vien amerikāņiem, bet arī viņu sabiedrotajiem, un Irāna nav kavējusies atgādināt, ka ir gatava “nospiest gaili.” Lai arī Irānas militārās spējas nevar salīdzināt ar ASV spēkiem, tā joprojām var pamatīgi kaitēt ar balistisko raķešu un lidrobotu palīdzību, turklāt daudzi no tiem izvietoti nomaļās vietās, pazemē un kalnu alās. Triecienus varētu saņemt gan ASV bāzes Persijas līča krastos, gan jebkura valsts, kuru Irāna uzskatīs par ASV sabiedroto. Tādēļ labi saprotams, ka Irānas kaimiņvalstis pašlaik ir nopietni satrauktas.
Irāna varētu arī reaģēt, izvietojot mīnas starptautiskajos kuģošanas ceļos, tā apdraudot piegādes ķēdes un naftas krājumus. Irānas un Irākas kara laikā 1980.gados Irāna tiešām mīnēja ūdensceļus, un tos vēlāk attīrīja britu Karaliskās flotes atmīnēšanas traleri. Īpaši būtisks “pudeles kakls” veidojas šaurumā starp Irānu un Omānu – ik gadu pa to tiek pārvietoti apmēram 20% pasaules sašķidrinātās gāzes un apmēram 20 – 25% naftas un naftas produktu eksporta. Irāna veikusi militārās mācības ar treniņiem jūras mīnu izvietošanā.
Netiek izslēgta iespēja, ka Irānas atriebība varēt izpausties kā ASV kara kuģa nogremdēšana, un tā dēvētais “spieta uzbrukums” visvairāk satrauc Persijas līcī esošo kuģu kapteiņus. “Spieta uzbrukums” nozīmē, ka Irāna vienlaikus uz vienu vai vairākiem mērķiem palaiž tik daudz lidrobotu un torpēdlaivu, ka pat ASV armijas aizsradzības sistēmas nevar paspēt noreaģēt. Irāna jau sen aizvietojusi konvencionālo Persijas līča Irānas floti ar Irānas Islāma revolucionārās gvardes floti, kas galveno uzmanību pievērš asimetriskai karadarbībai, meklējot veidus, kā apiet pretinieka tehniskās priekšrocības. Šis scenārijs ir maz ticams, tomēr
tā nebūtu pirmā reize, kad amerikāņu kara kuģi saskaras ar uzbrukumu Persijas līcī.
Pēdējais scenārijs vēsta par ļoti reālām briesmām – režīms krīt un valsti pārņem haoss. Tā ir iespējamība, kas ļoti satrauc Irānas kaimiņus. Tikpat lielu satraukumu rada pilsoņu kara iespējamība, kādu jau piedzīvojusi Sīrija, Jemena un Lībija.
Liela daļa Tuvo Austrumu labprātāk redzētu islāmistiskā režīma aiziešanu, jo īpaši Izraēla. Tajā pašā laikā neviens nevēlas pieredzēt, ka iedzīvotāju skaita ziņā lielākā valsts Tuvajos Austrumos – 93 miljoni cilvēku – tiek ierauta haosā, kas varētu izraisīt humāno un migrācijas krīzi. Lielākās briesmas rada tas, ka Tramps, kurš savācis lielu militāro spēku Irānas tuvumā, nolemj, ka vai nu viņš uzbrūk, vai zaudē reputāciju, un tādējādi sākas karš bez paredzama noslēguma un ar milzīgu kaitējumu reģionam.
Lasiet arī: Virmo bažas: interneta atslēgums Irānā var novest pie smagas digitālās izolācijas