Ilona Bērziņa.
Kamēr Amerikas Savienotās Valstis ir pārskatījušas savu sankciju politiku attiecībā uz Baltkrievija kālija minerālmēslu eksportu, Latvija un Eiropas Savienība turpina ievērot tranzīta aizliegumu. Tomēr praksē kravas nepazūd, tās tiek novirzītas caur Krievija infrastruktūru.
ASV lēmums, kas pieņemts prezidenta Donalda Trampa vadībā, balstās pragmatiskā apsvērumā: ja sankcijas neaptur eksportu, bet tikai pāradresē plūsmu uz Krievijas dzelzceļu un ostām, tās netieši palielina Krievijas ieņēmumus. Minerālmēsli ir stratēģiska prece globālajā pārtikas tirgū, un to eksports turpinās neatkarīgi no Eiropas tranzīta ierobežojumiem.
Latvijai šī diskusija ir īpaši nozīmīga. Jautājums nav tikai par vienu preču grupu. Tas ir par to, vai sankciju mehānismi sasniedz savu mērķi vai arī rada neparedzētu blakusefektu – ienākumu pārdali par labu Krievijai.
Eksperti norāda uz vairākiem aspektiem, kādēļ Latvijai būtu jāvērtē šī pieeja.
Pirmkārt – efektivitāte. Ja sankciju mērķis ir mazināt Krievijas ekonomiskās iespējas, bet realitātē visa tranzīta plūsma nonāk tās ostās, tad instruments nestrādā paredzētajā virzienā. Krievijas dzelzceļš un termināļi – tostarp Ustjlugas osta – šodien apkalpo tās pašas kravas, kuras agrāk tika vestas caur Baltiju.
Otrkārt – ekonomiskā loģika. Latvijai tranzīts ir infrastruktūra, darba vietas, nodokļi un investīcijas. Ja kravas tāpat kustas, bet caur Krieviju, tad Latvija atsakās no tirgus daļas, vienlaikus vērojot, kā ienākumi stiprina citas valsts loģistikas sektoru.
Treškārt – stratēģiskā konsekvence. ASV lēmums demonstrē, ka sankciju politika tiek vērtēta pēc rezultāta, nevis tikai pēc deklaratīvas nostājas. Ja ierobežojumi rada pretēju efektu – palielina Krievijas tranzīta ieņēmumus –, tos koriģē.
ASV ir izvēlējušās ceļu, kurā prioritāte ir rezultāts – nestiprināt Krievijas ekonomiku ar netiešiem mehānismiem. Vai Latvijai un Eiropai būtu jādiskutē par līdzīgu pieeju? Ņemot vērā tranzīta plūsmu realitāti, šis jautājums kļūst arvien aktuālāks.