Uguns Jāņu naktī simbolizē sauli, dzīvību un attīrīšanos. Jo augstāk ugunskurs deg, jo tālāk sniedzas tā svētība.
Mūsu senči uzskatīja, ka uguns ir vistīrākā, visspēcīgākā un vienlaikus visnoslēpumainākā enerģija, caur kuru var kontaktēties ar dievišķajiem spēkiem. Uguns kā cilvēka pavadonis un aizstāvis. Uguns ar attīrošu un dziedinošu spēku. Uguns kā ģimenes un mājas pavarda simbols. Uguns kā starpnieks starp mums un augstākajiem spēkiem. Tāpēc senči savā laika ritā regulāri veidoja tā sauktos uguns rituālus savu vēlmju un harmonijas sasniegšanai.
Kāpēc jādedz ugunskurs
Bija trīs Jāņu ugunskuru veidi. Pirmais bija uguns rituāls ģimenei, saimei. To iekūra dienas vidū un tas bija slēgts rituāls tikai savējiem. Rituālā uguns ir Dieviņa aicināšanas un godināšanas zīme.
Vakarpusē augstākā vietā tika uzvilkta kārts, kuras galā dega muca vai ritenis, tā sauktais pūdelis. Tā bija zīme, ka šajā mājā tiek gaidīti jāņabērni. Jo augstāk tiek uzlikta kārts, jo tālāk to var saredzēt un vairāk ciemiņu saaicināt. Ja cilvēki nāk ar labām domām, tad viņi ienes svētību sētā. Jo vairāk līgotāju, jo svētīgāks būs gads.
Līdz ar saules rietu kurināja trešo ugunskuru Jāņu nakts izdarībām. To kurināja augstākajā vietā, lai uguntiņa varētu apspīdēt un nest svētību pēc iespējas lielākai platībai. Pie tā dziedāja, dejoja, ēda, dzēra, leca tam pāri..
Rituālos ugunskurus kurina tikai speciālā uguns rituāliem izveidotā vietā. Tur nekad nededzināja dažādus atkritumus, necepa desiņas un tamlīdzīgi, jo šī vieta ir svēta. Rituālam izmanto tikai labas kvalitātes malku.
Kāpēc jāmeklē papardes zieds
Papardes ziedu kā simbolu var interpretēt divējādi — gan kā fiziskās radīšanas simbolu, gan arī kā garīgās izaugsmes simbolu. Senlatviešu mitoloģijā un dainās ir atspoguļotas abas šīs interpretācijas. Senajās kultūrās seksuālā tuvība starp vīrieti un sievieti bija fiziskas un garīgas savienošanās un radīšanas akts, tāpēc senatnē šis zieds kalpoja arī kā seksa simbols.
Papardes zieda atrašana solīja mūžīgu laimi, labklājību, veiksmi, kā arī gaišredzību gan pagātnē, gan nākotnē. Bija un ir cilvēki, kuri tic šim mītam un neatlaidīgi meklē tik daudzināto papardes ziedu, un, lai arī vienmēr cieš neveiksmi, tas neatņem intriģējošo sajūtu un brīnumainos piedzīvojumus, kas rodas, meklējot to misticisma apvītās Jāņu nakts aizsegā.
Mūsu tālie senči ticēja, ka, nodarbojoties ar seksu, tiek veicināta ne vien pašu mīlnieku radošā enerģija un paaugstināts auglības potenciāls, bet arī dabas veģetatīvo procesu efektivitāte, tāpēc senie latvieši Jāņu laikā bija aktīvi mīlnieki. Zemkopju tautai viens no galvenajiem mērķiem Līgo svētku laikā bija tieši zemes auglības veicināšana.
Tiek uzskatīts, ka Jāņi ir piemērotākais laiks bērniņa ieņemšanai, jo tieši šajā laikā daba un cilvēki atrodas auglības un radošās enerģijas pilnbriedā, kuras rezultātā dzimst veselīgi un spēcīgi pēcnācēji.
Kāpēc vajadzīga līgošana un apdziedāšana
Aplīgot Jāni, sētas saimniekus, laukus, mājas un pat lopus nozīmē aizsardzību pret nelabajiem spēkiem un kopēja dzīves ritma iekustināšanu. Vienlaikus ar līgo dziesmām latvietis izskalo no sevis visas ikdienas rūpes un bēdas, visu nevajadzīgo.
Līgošanu Līgo dienā parasti iesāka pēc vakariņām un turpināja līdz saules lēktam. Līgo dziesmas ir sava veida lūgsnas vai buramdziesmiņas, kurām piemīt racionāli neizskaidrojams maģisks spēks, kas spēj ietekmēt dažādus procesus un notikumus. Dzied tikai tādas līgo dziesmas, kas nes cilvēkiem laimi, svētību, auglību, u.tml. Aplīgoja ne tikai cilvēkus, bet arī īpašumus, jo tā objekts tiek atbrīvots un attīrīts no Līgo dziesmās pieminētā.
Kāpēc senči Jāņos būrās
Jāņu zāles neplūca tikai skaistumam – tās nesa mājās kā aizsardzību. Ar pīlādža zariem, nātrēm, dadžiem un citām zālēm pušķoja durvis, logus, laidarus un kūtis, lai prom turētos ļauni spēki, skauģi un raganas. Jāņu naktī sēta ir jānosargā, jo tieši tad svešs ļaunums var mēģināt paņemt mājas svētību, pienu vai ražu.
Viena no spilgtākajām Jāņu nakts buršanām bija rasas vākšana un mazgāšanās tajā. Sevišķi spēcīga skaitījās rīta rasa, ar to mazgājās skaistumam, veselībai un spēkam. Meitas ticēja, ka Jāņu rīta rasa palīdz kļūt daiļākām, bet saimnieki raudzījās, lai rasa un lauku svētība netiktu “noslaukta” svešām rokām. Senči ticēja, ka raganas Jāņu rītā ar slotām vai slaucenēm vāc rasu, lai atņemtu govīm pienu. atņemot govīm pienu.
Savukārt meitas pina vainagus un ar tiem zīlēja, vai gaidāmas precības:
• Jāņu naktī vajag nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad neizved.
• Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no 9 šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem 9 ziedi. Ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs.
• Jāņa naktī jāsviež ozola vaiņags ābelē; cik reizes vaiņags kritīs zemē, tik gadu vēl līdz kāzām.
Ļoti spēcīga bija ticība, ka Jāņu naktī nedrīkst gulēt. Gulētājam draudēja slinkums, slimīgums vai neveiksme, bet nomods deva svētku spēku. Arī dziedāšanu līdz pat rīta gaismai uzskatīja par aizsardzību. Līgošana aizdzina ļauno, uzturēja kopienu nomodā un palīdzēja sagaidīt sauli.
Lustīgu līgošanu!
Lasiet arī: Ne tikai ķimenes – kā bez lieliem tēriņiem piešķirt Jāņu sieram jaunas garšas