Sagrāvis Turcijas ekonomiku un padarījis nabagāku vidusslāni, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans (Recep Tayyip Erdoğan) tagad manipulē ar tiesu darbu un mēģina ieraut valsti karā, raksta Politico.
23.jūnijā plānotas Turcijas prezidenta vēlēšanas, kas ir viens no nozīmīgākajiem politiskajiem balsojumiem šogad, bet to nevar saukt par pašu godīgāko. Iznākums noteiks, vai valsts, kas atrodas Eiropas, Āzijas un Tuvo austrumu krustupunktā un ir mājas 85 miljoniem iedzīvotāju, turpinās lejupslīdi pretim autoritārai varai vai tomēr izvēlēsies liberālāku un pieņemošāku ceļu.
Pirmo reizi, kopš Erdogana vadītā Taisnīguma un attīstības partija (AKP) 2002.gadā nāca pie varas, ir manāmas iezīmes, ka varētu notikt politiskas pārmaiņas. Gada inflācija pārsniedz 80%, Turcijas liras vērtība attiecībā pret dolāru ir krietni kritusies un valdības popularitāte ir pamatīgi sašķobījusies.
Saskaņā ar aptauju rezultātiem, Erdogans, kura vadības stils palicis arvien autoritārāks, ir nopietnās politiskās grūtībās, un AKP saņem vien 30% iedzīvotāju atbalstu. Erdogana atbildes gājiens ir bijis ierasti brutāls, gan mājās, gan starptautiski.
Neskatoties uz iebildumiem gan no Maskavas, gan Vašingtonas puses, Erdogans ziņojis par gatavošanos nosūtīt tankus uz Sīriju, lai padzītu kurdu spēkus, kas kopā ar rietumiem cīnās pret Islāma valsts kaujiniekiem. Ankara uzskata, ka kurdu karavīri ir saistīti ar Kurdistānas Strādnieku partijas partizāniem. Tajā pašā laikā Turcijas prezidents arī izsaka draudus veikt triecienus pa Grieķiju, lai gan abas valstis ir NATO sastāvā. Strīdu iemesls ir gāzes ieguve, Kipra un iespējamā Grieķijai piederošo Egejas jūras salu apbruņošana. Arī fakts, ka šāda rīcība, visticamāk, ir neiespējama ekonomisko un politisko seku dēļ, neattur Erdoganu no skaļiem paziņojumiem.
Lai gan plaša karadarbība diez vai gūtu atbalstu sabiedrībā, Turcijas vēlētāji varētu piedot nelielas sadursmes pie valsts robežas.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Erdogans sevi pozicionējis kā neaizvietojamu sarunu vedēju starp Maskavu un Kijivu, palīdzot noslēgt vienošanās un arī organizējot sarunas starp ASV un Krievijas drošības amatpersonām.
Erdogans arī pamanījies palīdzēt Ukrainai, tostarp pārdodot lidrobotus, tajā pašā laikā saglabājot tirdzniecības un enerģētikas saiknes ar Krieviju.
Tikmēr mājās, Turcijā, pašreizējais prezidents izmanto tiesu sistēmu, kas nav gluži neatkarīga, lai mēģinātu nogremdēt savus spēcīgākos konkurentus. Piemēram, Stambulas mērs Ekrems Imamoglu (Ekrem Imamoğlu) par amatpersonu apvainošanu ir notiesāts uz diviem gadiem cietumā un viņam liegts ieņemt oficiālus amatus. Imamoglu pieder pie populāras, sekulāri noskaņotas centriski kreisas partijas, un varētu būt vienojošais kandidāts no opozīcijas. Šobrīd spriedums ir apstrīdēts, bet Erdogans varētu mēģināt paātrināt procesu, lai neļautu oponentam kandidēt.
20 gados, kamēr Erdogans ir pie varas, viņš no mierīgas sadzīvošanas ar kaimiņiem ir nonācis līdz atklātam vai viegli slēptam konfliktam ar Sīriju, Grieķiju, Izraēlu, Ēģipti, Saūda Arābiju un Armēniju.
Izskatās, ka Eiropas Savienība noskatīties uz notiekošo, nevis aktīvi iesaistīsies situācijas izlīdzināšanā dažādajās Turcijas problēmās. Bloks ir Turcijas lielākais tirdzniecības partneris, tomēr ir zaudējis ietekmi Ankarā, jo Turcijas iestāšanās process Eiropas Savienībā ir apstājies. Savukārt Briselei regulāri nākas pirkt Turcijas atbalstu, lai noturētu četrus miljonus sīriešu bēgļu Turcijā un neļautu tiem nonākt Grieķijā. Rietumi neapšaubāmi priecātos, ja Erdogans atstātu amatu, un klusi cer uz mērenāku, vairāk uz rietumiem vērstu, valsts vadību.
