Autore: Ilona Bērziņa
“Progresīvie”(PRO) sevi definē kā sociāldemokrātisku un zaļu spēku, iestājas par plašākiem publiskajiem pakalpojumiem, progresīvākiem nodokļiem, vides aizsardzību un vienlīdzīgām tiesībām. Tanī pašā laikā partijas vērtību politika – laulību vienlīdzība, Stambulas konvencija ar visiem strīdiem ap “sociālo dzimumu” un “gendera ideoloģiju”, kā arī aicinājums atzīt Palestīnas valsti (atcerēsimies drīz pēc ”Hamās” uzbrukuma Izraēlai ar PRO saistītās jaunatnes organizācijas “Protests” Briselē skandēto “Free, free Palestine!’) konservatīvo vēlētāju nepārprotami atgrūž.
Kā politiskā partija “Progresīvie” zināma kopš 2017.gada, bet pirms tam, vēl 2011.gadā, sevi pieteica biedrība “Progresīvie”. Biedrības sākotnējā iecere bija Latvijas politikā pārstāvēt sociālās vienlīdzības, progresīvu nodokļu un Ziemeļvalstu tipa labklājības valsts idejas. Partijas pirmais priekšsēdētājs bija Māris Indulis Graudiņš, bet gadu vēlāk par tās priekšsēdētāju kļuva Roberts Putnis, kura vadībā partija 2018. gadā ieguva 2,6% balsu Saeimas vēlēšanās, bet 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās – 2,9%. Pēc neveiksmes EP vēlēšanās viņš paziņoja par aiziešanu no priekšsēdētāja amata, bet pēc publiskas kritikas par partijas darbu un iekšējiem procesiem “Progresīvo” valde 2021. gada jūnijā Putni viņu izslēdza. Tas izraisīja asu publisku strīdu un jo īpaši nepatīkams partijai bija jautājums, cik daudz kritikas tā gatava uzklausīt? (Starp citu, taksisti Rīgā runā, ka šī indeve neuzklausīt nekādu kritiku un atzīt tikai vienu taisnību – savējo, partijas spicē esot modē joprojām.)
Līdz ar partijas iekļūšanu 14. Saeimā un Andra Šuvajeva ievēlēšanu par šī politiskā spēka līdzpriekšsēdētāju, tajā sākās sava veida “pieaugšana”. Tagad par partijas uzdevumu kļuva ne vien savas ideoloģijas aizstāvība, bet arī spēja pierādīt, ka partija spēj vadīt valsts politiku, vienoties par kompromisiem ar citiem koalīcijas partneriem un atbildēt par paveikto. Kā tas viņiem izdevās vai neizdevās, katrs lai vērtē pats.
Ko stāsta reitingi
Jaunākajā SKDS aptaujā, kas veikta no 4. līdz 16. septembrim, par “Progresīvajiem” balsotu 6,2% aptaujāto Latvijas pilsoņu. Augustā tie bija 8,8%. Kritums par 2,6 procentpunktiem ir lielākais starp partijām šajā aptaujā, bet pašiem “Progresīvajiem” tas ir zemākais SKDS rādītājs kopš marta; partija noslīdējusi no trešās uz ceturto vietu, Tikmēr “Latvijas faktu” un “Faktu loga” septembra aptaujā “Progresīvo” reitings pieauga par 1,2 procentpunktiem. Atbalsts visu aptaujāto vidū septembrī bija 8,3%, bet atbalsts starp respondentiem, kuri savu izvēli jau izdarījuši – 12,4%. Jāatgādina, ka abas aptaujas veiktas pēc atšķirīgas metodoloģijas, tādēļ arī rezultāti atšķiras. Lai vai kā, bet PRO šobrīd ir starp politiskajiem spēkiem, kuriem iekļūšana Saeimā ir praktiski garantēta.
PRO vairs nav jauns politiskai spēks uz kura kļūdām var arī pievērt acis. Partija bijusi valdībā un vēlētājs var vērtēt, kāds bijis tās devums pie varas svirām esot. Tādēļ diezin vai PRO par labu nāks ar bijušo aizsardzības ministru Andri Sprūdu saistītie dronu skandāli un ar Kaspara Briškena vārdu saistītie strīdi par viņa atbildību satiksmes nozarē, tostarp “Rail Baltica” projekta sadārdzināšanos un kavēšanos.
Ko sola programma
Progresīvie piedāvā trīs lielus virzienus: ekonomikas attīstību caur atjaunīgo enerģiju un aizsardzības industriju, dzīves dārdzības mazināšanu un demokrātijas aizsardzību. Konkrētāk tie sola samazināt nodokļu slogu mazajām un vidējām algām, palielināt ģimenes pabalstu, attīstīt pieejamus īres mājokļus, noteikt gada līdzmaksājumu griestus kompensējamām zālēm un ieviest vienotu sabiedriskā transporta mēnešbiļeti.
Partijas programmas uzsvars uz mājokļu pieejamību, sabiedrisko transportu, jauniešu iespējām, cilvēktiesībām un klimatu liek domāt, ka tās vēlētāju kodolā ir jaunāki, izglītoti, sociāli liberāli vēlētāji, īpaši pilsētās. Taču tikpat redzami ir solījumi par pensijām, zāļu izmaksām, ģimenes pabalstiem un pakalpojumiem reģionos. Visi šie mērķi ir labi un vajadzīgi, tikai neaizmirsīsim, ka vispārējās valdības parāds 2025.gada beigās jau tā bija vairāk kā 20 miljardi eiro, par kuru procentos jāmaksā aptuveni 312 eiro uz katru Latvijas iedzīvotāju gadā, bet 2026. gada valsts konsolidētajā budžetā plānoti aptuveni 16,1 miljards eiro ieņēmumos un 17,96 miljardi izdevumos. Ar šo gribu teikt, partijai, kas cenšas sevi parādīt arī kā pragmatisku politisko spēku, jāspēj arī pateikt, no kurienes tā plāno gūt finansējumu visām šīm skaistajām solījumu sapņu pilīm. Nodokļu atvieglojumi, lielāki pabalsti, ieguldījumi veselībā un vismaz 5% aizsardzībai vienlaikus prasa skaidru izvēli par valsts budžeta prioritātēm. Vēlētājam ir pamats prasīt, kurus solījumus “Progresīvie” īstenotu pirmos un par kādu naudu.
Tāpat programmā minēts atbalsts laulību vienlīdzībai un Stambulas konvencijai, sabiedriskā medija neatkarībai, vecu un bioloģiski vērtīgu mežu aizsardzībai un klimata politikai. Vienlaikus partija sola aizsardzības finansējumu vismaz 5% apmērā un ciešāku sadarbību ar NATO un Eiropas partneriem. Tādejādi viņu “kreisums” galvenokārt attiecas uz nodokļiem, sociālo aizsardzību un publiskajiem pakalpojumiem; drošības politikā programma ir nepārprotami rietumnieciska.
Programma ir pietiekami plašā, lai varētu secināt, ka vienus vēlētājus partijai piesaista sociālais taisnīgums un pieejama veselības aprūpe, citus vides jautājumi, cilvēktiesības vai skaidra proeiropeiska nostāja. Vēl kāds par viņiem balso tādēļ, ka vēlas citu politisko paaudzi.
Ko darīs Rīgas vēlētājs?
Šis nudien ir interesants jautājums, jo pēc 14.Saeimas vēlēšanu rezultātiem spriežot, “Progresīvie” lielā mērā ir “Rīgas partija”. 2022.gadā tā galvaspilsētā ieguva piecus no desmit mandātiem, Vidzemē – divus, bet Zemgales, Kurzemes un Latgales vēlēšanu apgabalos pa vienam. Taču tas bija pirms “Progresīvie” ieguva varu Rīgā. No šodienas skatupunkta var teikt, ka PRO domnieku lēmumi par ielām ir daudz taustāmāki par Saeimas programmas formulējumiem. Cilvēks, kuram ikdienā jāved bērns uz skolu vai bērnudārzu, jāpiegādā preces vai jāatrod stāvvieta, politiku mēra arī pēc tā, vai viņš joprojām var ērti nokļūt mājās. Šai PRO politikai par simbolu kļuvuši Vārnu ielas caurbraukšanas ierobežojumi. Tas uzskatāmi apliecina, ka partija vispirms ievieš ierobežojumu un tikai pēc protestiem sāk domāt par sekām. Turklāt šis piemērs demonstrē arī augstprātīgu pārvaldības stilu – atcerēsimies kaut vai skaļos toņos noritējušo 10. septembra sapulci par tiem pašiem Vārnu ielas ierobežojumiem. Iedzīvotājiem, kuri pēc vairāk nekā 3000 parakstu savākšanas gaidīja konkrētu piekāpšanos, nācās samierināties ar kārtējo izvairīgo atbildi. Klasisks piemērs neprasmei komunicēt un tam, kā varneši, lai izdabātu vieniem, čakarē dzīvi daudziem citiem. Nevar izslēgt, ka tieši progresīvo Rīgas vadības arogance ir viens no iemesliem partijas reitingu kritumā SKDS aptaujā.
Līderi un atbildība
Partijas premjera amata kandidāts un Rīgas saraksta pirmais numurs ir Andris Šuvajevs. Viņš veido “Progresīvo” ekonomisko un sociālās politikas piedāvājumu un mēģina partijai piešķirt ticama valdības veidotāja tēlu. Agnese Lāce, partijas līdzpriekšsēdētāja un Kurzemes saraksta līdere, ir viena no atpazīstamākajām šī politiskā spēka sejām pēc darba kultūras ministres amatā. Andris Sprūds, Vidzemes saraksta līderis un bijušais aizsardzības ministrs, pārstāv drošības politikas virzienu. Zemgalē sarakstu vada bijušais satiksmes ministrs Atis Švinka, Latgalē – Saeimas deputāte Leila Rasima. Rīgā kandidē arī deputāte Antoņina Ņenaševa un bijušais satiksmes ministrs Kaspars Briškens.
Valdības darba pieredze ir partijas lielākā priekšrocība un arī risks. Vēlētāji var jautāt, ko progresīvo ministri ir paveikuši divās tik smagās nozarēs kā aizsardzība un satiksme. Īpaši neērts pārbaudījums ir “Rail Baltica” – projekts, par kura termiņiem, finansējumu un komunikāciju joprojām ir smagi jautājumi. Tiesa, projekta problēmas nesākās ar “Progresīvajiem”, taču atrašanās Satiksmes ministrijas vadībā nav tikai gudra izrunāšanās TV kameru priekšā, tas nozīmē arī atbildību par to, kā partija ar šīm problēmām rīkojās.
Runājot par PRO “sarkanajām līnijām” visstingrākā robeža novilkta pret “Latvija pirmajā vietā”. Strīds ir gan par politisko stilu, gan par demokrātijas un cilvēktiesību izpratni. Ar Nacionālo apvienību asākās domstarpības ir ģimenes tiesību, Stambulas konvencijas un migrācijas jautājumos, lai gan drošības politikā abu spēku nostājas var sakrist. Savukārt ar JV “Progresīvie” konkurē par proeiropeisku, institūcijām uzticīgu vēlētāju, piedāvājot izteiktāku sociālo un zaļo politiku.
Kopumā ņemot, vienai daļai vēlētāju viņi simbolizē progresu un eiropeisku attīstību, kamēr otrai – nevēlamu sociālu eksperimentu, tai skaitā tā dēvētās “dzimtes ideoloģijas” uzspiešanu, un un kreisu ekonomikas politiku. Labēji un liberāli (ekonomiskā izpratnē) noskaņoti politiķi un uzņēmēji viņu programmu bieži dēvē par populistisku vai pārāk kreisu. Tiek norādīts, ka partijas piedāvātie tēriņi sociālajai sfērai var palielināt nodokļu slogu biznesam un bremzēt ekonomikas izaugsmi. Tas PRO padara par vienu no visvairāk diskutētajiem un pretrunīgāk vērtētajiem spēkiem Latvijas politikā.
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!