CSP ir publicējusi jaunākos datus par darba algām, un banku ekonomisti steidz mums skaidrot, ko tas nozīmē. Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš ir ierasti optimistisks, Līva Zorgenfreija no Swedbank – piesardzīgāka.
Šā gada pirmajā ceturksnī vidējā bruto alga Latvijā sasniedza 1462 eiro, gada laikā pieaugot par 12,3%. [CSP ievākto datu apkopojuma relīze ir atrodama šeit.] Šī gada sākumā bija milzu starpība starp vidējās mēnešalgas un vidējās algas par stundu kāpumu – otrā auga tikai par 5,2%.
Tā lielā mērā ir pandēmijas ierobežojumu atcelšanas atbalss, uzskata Sttautiņš – te lielu lomu varēja spēlēt atbalsta pasākumu radītie stimuli norādīt mazāku darba laiku un šo pamudinājumu izzušana. Taču nav šaubu, ka arī faktiski nostrādātais laiks ir audzis. Bāzes efekti jeb atskaites perioda dīvainības, tā teikt, ir acīmredzami piedalījušies tik skaista aprēķinātā algu kāpuma tapšanā.
Algas gada sākumā pret iepriekšējā gada beigām mēdz sarukt, bet kritums 2022.gada sākumā pret 2021.gada beigām (-2,6%) bija neparasti liels. Šī gada sākumā algas pret pērnā gada beigām augušas par 1,1%, arī tas ir neparasti. Te liela ietekme bija minimālās algas palielināšanai un inflācijas kompensācijām daudzos privātajos uzņēmumos.
Eksperts galvo, ka reālo algu kāpums atsākas apmēram šobrīd: mēs varot būt pārliecināti, ka šogad vidējā bruto alga pārsniegs 1500 eiro, jo pārējos ceturkšņos algas attiecībā pret gada sākumu aug sezonālu faktoru dēļ. Skatoties mēneša datos, tas notika martā (1525 eiro), bet marta alga parasti ir zemāka par gada vidējo algu.
Par spīti iespaidīgam nominālajam algu kāpumam, reālās algas gada griezumā gan vēl samazinājās par 6,1%. Tas gan jau ir labāk nekā -12,8% pērnā gada 3. ceturksnī. Nav šaubu, ka reālā alga gada griezumā kritās arī aprīlī, maijā tā varētu būt palikusi apmēram nemainīga.
Jau jūnijā alga kāps kāps, inflācijai pārvēršoties par viencipara skaitli,
uzskata Strautiņš.
Viņa ieskatā, Latvijas lauki kļūst tukši, bet bagāti. “Interesants ir ļoti straujais algu kāpums Latgalē (+16,4%) un Vidzemē (+15,3%), kas nekādi nav izskaidrojams ar šo reģionu ekonomisko dinamiku. Latgalē privātā sektora investīcijas ir vājas, reģionā ir liels sabiedriskā sektora īpatsvars, kur pirmajā ceturksnī algu kāpuma temps bija zem vidējā.
Savukārt Vidzemes ekonomikai ar tās lielos preču ražošanas un jo īpaši kokapstrādes īpatsvaru, ir nelabvēlīga globālā konjunktūra. Īpaši straujais algu kāpums Latvijas austrumu pusē varētu būt izskaidrojams ar lauku iedzīvotāju skaita samazināšanos zem kritiskā sliekšņa, kas iezīmē visā pēcpadomju ērā pastāvējušā darbaspēka pārpalikuma “uzsūkšanos” lauku reģionu augošajos uzņēmumos un pilsētās,” raksta Strautiņš.
Viņš atgādina, ka šā gada pirmajā ceturksnī darba meklētāju īpatsvars sasniedza pēcpadomju ēras zemāko punktu gada sākumam. Nozaru griezumā tas ļoti labi saskan ar izcili strauju algu kāpumu (+22,4%) A nozarē jeb lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā. Citā dabas resursu nozarē – ieguves rūpniecībā – algas auga par 20,3%.
Ir nozare, kur algas gada griezumā ir samazinājušās (-2,7%), tā ir veselības un sociālajā aprūpē. Šis notikums atspoguļo pandēmijas piemaksu beigas, secina ekonomists. Tāds mīnuss dzēš tikai nelielu daļu notikušā straujā kāpuma, algu kāpums piecos gados šajā nozarē joprojām ir straujāks (+49%) par vidējo (+40%), bet
šis notikums palīdz saprast no nozares puses skanošo dramatisko retoriku.
Algu kritums gada laikā medicīnā ir vēl straujāks (-4,9%), piecos gados algas tajā augušas par 53%, bet aizpagājušā gada beigās piecu gadu griezumā bija vairāk nekā divkāršojušās.
Algas cilvēku prātos turpina augt, uzsver Strautiņš, atsaucoties uz nupat publicētiem maija “ekonomiskā noskaņojuma” dati, kuros ir svarīgi vēstījumi par darba tirgus un algu skaitļu kopējo virzību. Tie iezīmē ekonomikā pretstatus nozaru starpā, kas, prognozēti jau ilgāku laiku, līdz šim noskaņojuma datos pārliecinoši neizpaudās – pakalpojumiem iet drīzāk labi, bet rūpniecībai klājas drīzāk slikti.
:Uzņēmumu nodarbinātības gaidu indekss ir tuvu nullei, tātad varam sagaidīt, ka kopējā nodarbinātība mainīsies maz, varbūt nedaudz pieaugs, zinot latviešu tendenci būt drīzāk pesimistiskiem par visu, izņemot hokeju. Pie drīzāk sarūkoša cilvēku skaita tas nozīmē, ka bezdarbs turpinās samazināties un spiediens celt algas saglabāsies spēcīgs.
Patērētāju noskaņojums maijā bija augstākais kopš pērnā gada februāra, bet vēl ir zem vēsturiski vidējā. Mājsaimniecību gaidas par finansiālo situāciju nākamā gada laikā ir strauji kāpušas, gandrīz sasniedzot vidējo, tas ir pamatoti – algu kāpums turpināsies, bet vismaz pamatvajadzību kopējais budžets nākamā gada laikā samazināsies.
Patērētāju gaidas par bezdarba izmaiņām ir optimistiskākās jeb zemākās kopš 2020.gada novembra, noslīdot zem vidējā līmeņa. Prognozes par cenu izmaiņām nākamā gada laikā ir tālu zem normas un krītoties šādā tempā, jau pēc mēneša var signalizēt par deflācijas gaidām. Tieši tas pats sakāms par patērētāju nenoteiktības uztveri,” saka eksperts.
Kaut arī pirmajā ceturkšņa algu dati ir “ar raksturu” un īpatnībām, tie liek pārskatīt atalgojuma dinamikas perspektīvas šajā gadā, skaidro Strautiņš. Viņš prognozē, ka vidējais algu pieaugums gadā kopumā būs ap 10%.
***
Swedbank galvenā ekonomiste Latvijā Līva Zorgenfreija, kopumā izdarot līdzīgus secinājumus par CSP datiem, tomēr ir piezemētāka ekspektācijās:
“Saspringtā darba tirgus situācija, darbaspēka trūkums kopā ar darbinieku vēlmi kompensēt joprojām augsto inflāciju veicinās darba samaksas pieaugumu arī turpmāk. Aprīlī prognozējām, ka vidējā alga šogad augs par aptuveni 9%, tomēr šodienas dati liecina, ka algu kāpums varētu būt vēl spēcīgāks.
Straujais algu kāpums darbiniekam ir laba ziņa, tomēr,
ja algu kāpums nenāk komplektā ar ražīguma celšanu, ekonomiku kopumā ilgtermiņā tas ietekmē negatīvi.
Atsevišķas eksportējošās nozares, piemēram, apstrādes rūpniecība jau šobrīd noieta tirgos sastopas ar ekonomikas un pieprasījuma bremzēšanos. Būtisks izmaksu sadārdzinājums nesamērīgi straujas atalgojuma celšanas dēļ var vēl vairāk samazināt pieprasījumu pēc mūsu uzņēmumu produkcijas. Tas var nozīmēt ne tikai to, ka uzņēmumi vairs nākamajā algu pārskatīšanas reizē nevarēs atļauties tādu kāpumu, bet arī to, ka kādu daļu darbinieku var nākties atlaist. Šobrīd šāda notikumu attīstība vēl ierindojama “risku scenāriju” kategorijā, taču, noieta tirgiem balansējot uz recesijas robežas, šis risks nav maznozīmīgs.”
Lasiet arī: Uzveikt ēnu biznesu Ašeradens cer “strukturāli”, Indriksone – mazinot birokrātiju
