NATO ģenerālsekretāra amats ir kļuvis par politiski jūtīgu un ļoti nozīmīgu pozīciju, kas kā potenciālos alianses vadītājus liek minēt augsta līmeņa politiķus, raksta Politico.
Kā viena no iespējamajām NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga (Jens Stoltenberg) pēctecēm tiek minēta Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena (Ursula von der Leyen). Šīm baumām, kas pašlaik virmo Briseles “burbulī”, ir racionāls pamats. Fon der Leiena māk sadarboties ar Vašingtonu. Viņa ir bijusi aizsardzības ministre. Kā Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja viņa ir sadarbojusies ar lielāko daļu NATO valstu līderiem. Turklāt, ja fon der Leiena tiktu izvēlēta amatam, viņa būtu pirmā sieviete alianses ģenerālsekretāra amatā.
Runas pēdējās nedēļās pieņēmušās spēkā, jo jau septembrī sagaidāma Stoltenberga aiziešana no amata.
Tiesa, saskaņā ar NATO un EK iekšienē esošo personu viedokli, baumas ir tikai vēlmes, nevis norādes uz jauno NATO ģenerālsekretāru. Nav nekādu pazīmju tam, ka Leiena vēlētos šo amatu, un Briselē esošie negaida, ka viņa varētu doties prom pirms sava termiņa beigām 2024.gadā.
Līdzīgi čuksti izskan Nīderlandes premjerministra Marka Rutes (Mark Rutte) virzienā. Viņš ir pieredzējis līderis, kas atbilst visiem punktiem. Izņemot to, ka pats uzstāj – viņš nevēlas šo darbu.
Visas spekulācijas par nākamo NATO ģenerālsekretāru parāda, cik ļoti Krievijas iebrukums Ukrainā ir mainījis aliansi, un arī viedokli par spējīgu tās vadītāju. Darbs ir kļuvis nozīmīgāks un politiski jūtīgāks nekā jebkad iepriekš. Sabiedrotie daudz rūpīgāk apsver, kas varētu būt persona, kura tribīnē pārstāv visus.
Šķiet, ka šobrīd visas runas par potenciālajiem kandidātiem ir vēlmju manifestēšana un ideju mētāšana,
nevis reālas diskusijas.
Kāds no augsta līmeņa Eiropas diplomātiem, kas vēlējās saglabāt anonimitāti, norādīja, ka jo vairāk runu, jo skaidrāks top, ka kandidātu šobrīd nav. Kāds viņa kolēģis piekrita, ka ir milzums aizkulišu tenku, bet nav pārredzamas ainas.
Amatpersonas norādījušas, ka nākamajam NATO vadītājam jābūt eiropietim, kurš spēj cieši sastrādāties ar Vašingtonu neatkarīgi no tā, kas valda Baltajā namā. Un tas nebūt nav viss. Kandidātam ir jāatbalsta Ukraina, bet viņa pozīcija nedrīkst būt tik kareivīga, ka sabiedē valstis, kuras pārlieku satraucas par iespējamu Krievijas provocēšanu. Vēl kāda būtiska pazīme ir stāja – ģenerālsekretāram ir jābūt bijušajam valsts vai valdības vadītājam, kas spētu gūt atklātu atbalstu no visām alianses dalībvalstīm, un, kas vissvarīgāk – no ASV.
Kandidātu saraksts nav pārāk garš.
Protams, tajā ir fon der Leiena, tomēr šeit ir daži šķēršļi. Pirmais noteikti ir laika izvēle. Ja Stoltenbergs atstāj amatu paredzētajā laikā, tad pēctecim ir jāstājas vietā gadu pirms fon der Leienas termiņa EK noslēguma. Turklāt viņa varētu kandidēt arī uz nākamo termiņu. Līdz ar to tiek spekulēts, ka
Stoltebergs varētu palikt amatā ilgāk, lai dotu laiku tādai kandidātei kā EK priekšsēdētāja.
Tomēr sarunā ar Politico Stoltenbergs izrādīja skaidru vēlmi beigt darbu. Viņš vadījis NATO vairāk nekā astoņus gadus, un bilda, ka vēlas atgriezties Norvēģijā.
Aliansē nav vienprātības par brīdi, kad vajadzētu mainīties tās vadītājam. Dažas valstis, jo īpaši tās, kas ir ārpus Eiropas, vēlas izvairīties no vilkšanas garumā līdz Eiropas Savienības vēlēšanām 2024.gadā.
Vēl kāds fon der Leienas izaicinājums varētu būt Vācijas vēsture nespējā palielināt aizsardzībai paredzēto budžetu, un viņas pašas atbildība par to laikā, kad viņa bija aizsardzības ministre. Pirms desmit gadiem NATO valstis vienojās, ka katra līdz 2024.gadam aizsardzībai tērēs 2% no iekšzemes kopprodukta. Vācijai, par spīti tam, ka tā ir Eiropas lielākā ekonomika, līdz šim nav izdevies šo mērķi sasniegt.
Kā jau bija paredzams, EK noliedz iespējamību, ka fon der Leiena varētu kļut par nākamo NATO vadītāju. EK pārstāvis Politico 3.aprīlī norādīja, ka viņa nav kandidāte uz ģenerālsekretāra amatu un par apkārt klīstošajām baumām komentārus nesniegs.
Tāpat kā par fon der Leienas kandidatūru, nav skaidra arī citu nosaukto personu pieejamība. Rute paziņojis, ka vēlas vispār pamest politiku un pievērsties pilnīgi citai jomai. Premjerministra pārstāvis šonedēļ vēlreiz apstiprināja šo informāciju. Tomēr viņam pietuvinātas personas norāda, ka pilnīgi izslēgt Ruti no vienādojuma nevajadzētu. Nīderlande arī ir viena no lielākajām Ukrainas atbalstītājām, bet nav tik kareivīgi noskaņota kā alianses austrumu flanga valstis.
Citi vārdi, kas ieskanas, runājot par nākamo NATO ģenerālsekretāru, ir Igaunijas premjere Kaja Kallasa (Kaja Kallas), Spānijas premjerministrs Pedro Sančess (Pedro Sánchez), Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless (Ben Wallace), Kanādas premjerministra vietniece Kristija Frīlande (Chrystia Freeland), Rumānijas prezidents Klauss Johannis (Klaus Iohannis) un Slovākijas prezidente Zuzanna Čaputova (Zuzana Čaputová).
Par spīti baumām, amatpersonas uzskata, ka daudzi no šiem vārdiem nav saprātīga izvēle.
Kallasa, piemēram, tiek uzskatīta par pārāk kareivīgu.
Savukārt Kanāda un Eiropas dienvidu valstis tiek uztvertas kā lēnas, kad runa ir par ieguldījumiem aizsardzībā. Vēl citi iebilst pret kandidātu, kas nav no ES, līdz ar to Volless ir nederīgs kandidāts.
Rezultātā, vienīgais veiksmīgais variants varētu būt kāda augsta līmeņa amatpersona no kādas Ziemeļeiropas vai Rietumeiropas valsts. Nav tikai skaidrs, kurš ir noslēpumainais kandidāts. Tiesa, ir zināms, kad lēmumam jābūt pieņemtam. NATO samitā Viļņā, kas gaidāms jūlijā, tiks vai nu paziņots par jauno ģenerālsekretāru, vai arī par lēmumu pagarināt Stoltenberga atrašanos amatā.
Lasiet arī: Turcija – neērtā NATO dalībvalsts, bez kuras nevar iztikt
