Sabiedrība: Sistēma nepalīdz, bet traumē vēl vairāk no vardarbības cietušos

Sociālajos tīklos kārtējo reizi sabiedrība paudusi sašutumu par tiesībsargājošo varas iestāžu bezdarbību – asās diskusijas aizsācis pētnieciskā centra Re:Baltica publicētais raksts Es vairs nevaru izturēt. Mammu, aizved mani uz policiju. Sociālo tīklu lietotāju ieskatā šis stāsts ir kārtējais pierādījums tam, ka varas iestādes nestrādā pietiekami kompetenti lietās, kas saistītas ar vardarbību.

Nesen Re:Baltica publicēja rakstu, kurā kāda Polijas pilsone stāsta par savu cīņu ar Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm, lai pasargātu savus bērnus no varmācīgā vīra. Sieviete medijam pastāstījusi, ka vīrs, kas ir Beļģijas pārstāvniecības darbinieks, gadiem ilgi ir bijis vardarbīgs ne tikai pret viņu, bet arī viņas bērniem. Vīrietis ir centies izolēt sievu un bērnus no ģimenes un draugiem.

Patstāvīgi kontrolējis. Pēc pāris gadiem pāris nolēmis šķirties un Agata [sieva] kopā ar bērniem pārcēlusies atpakaļ uz Poliju.

Intervijā Re:Baltica sieviete norāda, ka vīrs ir piekritis, ka meitas pārceļas ar māti atpakaļ uz Poliju, taču vēlāk, neinformējot bijušo sievu, izņēmis bērnus no skolas un aizvedis atpakaļ uz Latviju. Par to, ka meitas ir pie tēva, Agata uzzinājusi, zvanot uz skolu, lai pārbaudītu stundu sarakstu.

Sieviete sekoja meitām uz Latviju un bijušā vīra mājā ieradusies ar Polijas konsula pavadību. Vīrietis nav bijis apmierināts un uzstājis, ka Agata nevar palikt viņa mājā.

Pēcāk, kad konsuls aizbraucis, centies bijušo sievu izlikt no mājas.

Vīrietis ir nodarījis nu jau bijušajai sievai miesas bojājumus un apzināti atstājis viņu bez medicīniskās palīdzības [strīda laikā sieviete satraumēja roku, vīrietis draudējis, ja viņa dosies uz slimnīcu, nekad neredzēs savus bērnus. Sieviete piekritusi, taču situācija pasliktinājusies, kā rezultātā viņa nonāca slimnīcā].

Re:Baltica norāda, ka, pētot situāciju, secinājusi, ka sievieti joprojām Latvijas varas iestādes nav atzinušas par cietušo, bet gan par liecinieci vardarbībai pret sevi pašu.

Vienlaikus bāriņtiesā abi bērni ir atzinuši, ka tēvs ir bijis fiziski un emocionāli vardarbīgs ne tikai pret viņu māti, bet arī abām meitenēm

– spundējis istabā, liedzis ēdienu un labierīcību apmeklēšanu, ja meitas ir teikušas, ka grib pie mammas. Vīrietis visu noliedz, norādot, ka “viņš savulaik ir palīdzējis noorganizēt Beļģijas karaļa vizīti Latvijā, līdz ar to nevarot būt slikts cilvēks”.

Rakstā arī minēts, ka nav skaidrs, kāpēc bāriņtiesai, ņemot vērā psihologu un pediatru atzinumus, vajadzēja pusgadu, lai pieņemtu lēmumu. Tāpat ir ļoti daudz jautājumu par tiesas darbu kopumā – kāpēc policija kriminālprocesa ietvaros pirmo reizi bērnu nopratināja tikai divus gadus pēc notikušā? Kāpēc ar “lielām mokām” tiesa saskarsmes tiesības tēvam pirmo reizi ierobežoja tikai deviņus mēnešus pēc bērna sūdzībām par pārciesto vardarbību?

Šie un citi jautājumi nomāc arī sociālā tīkla Twitter lietotāju prātus.

Rabarbers klīnikas pediatre Katrīna Selecka uzsver, ka šī gadījuma dēļ kopīgi ar kolēģiem ir uzrakstījusi neskaitāmas sūdzības, kuras nav ņemtas vērā.

“Esam saražojušas tik daudz iesniegumu atbildīgajām iestādēm, kā pirms tam visas dzīves laikā.. Un pagaidām šķiet, ka būs jāturpina..” pauž Selecka.

Savukārt Twitter lietotāja Inese Ejugbo norāda, ka “ diezgan ironiski, ka Valsts prezidents un tieslietu ministre, kā reiz tiekas, lai pārrunātu aizsardzību pret vardarbību, kamēr līdztekus praksē briest “ Jēkabpils scenārija” atkārtojums”. Tāpat Ejugbo ieskatā nepieņemams ir fakts, ka ārsti un vardarbības upuri raksta “ vēstuļu kalnus” uz visām iespējamām varas un tiesībsargājošajām iestādēm, bet “dzirdīgas ausis neatrod”.

Ar Ejugbo vienisprātis ir resursu centrs Marta, kas norāda, ka “sistēmu kaut kas nav kārtībā, jo tā nevis pasargā, bet traumē”.

Tikmēr bērnu ārste Dana Isarova atklāj, ka stāsta varones bērni ir viņas pacientes. Isarova arī pauž sašutumu par to, varas iestādes ne tikai neņem vērā vardarbības upuru, bet arī ārstu sūdzībās par notiekošo. “Tas ir vārdiem neaprakstāms absurds. Iestādes saka “šo nevaram izdarīt”, tad man jautājums ir “ko tad jūs vispār varat?” jautā Isarova.

Bērnu ārste arī uzsver, ka kopīgi ar kolēģiem ir sarakstījušas “Dainu skapja” cienīgu sūdzību daudzumu, taču varas iestādes ārstu mēģinājumus vērst uzmanību uz notiekošo ignorē septiņus mēnešus.

Vairākums sociālo tīklu lietotāju uzsver, ka Agatas stāsts ir kārtējais pierādījums tam, ka ir iespējams izdarīt visu – griezties policijā, tiesā, bāriņtiesā, taču nez kādu iemeslu dēļ neviena no šīm varas iestādēm nepalīdzēs.

Sabiedrība jautā: ”Kas vēl ir jāizdara, lai vardarbības upurus sadzirdētu varas iestādes un palīdzētu tiem?”

Jāpiezīmē, ka vardarbība ģimenē, neskatoties uz to, kas ir upuris – sieviete, vīrietis vai bērns, – politiķu un sabiedrības dienaskārtībā “uzpeld” arvien biežāk.

BNN jau vēstīja, ka nesen Labklājības ministrija (LM) ir iesniegusi saskaņošanai un virza apstiprināšanai Latvijā Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā saukto Stambulas konvenciju.

Kā liecina ministrijas iesniegtais likumprojekts, konvenciju Latvijā plānots apstiprināt ar atrunu, ka tās īstenošanā Latvija piemēros “Satversmē ietvertās vērtības, principus un normas, īpaši attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību un laulības, ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību un atbalstu”.

Lasiet arī: Stambulas konvencijas apstiprināšanai LM meklē risinājumus caur valdību

Saistītie raksti

Jaunākās Ziņas