Štelmahers: nopietna tirdzniecība notiek tikai austrumu virzienā

New Rosme izpilddirektors Edgars Štelmahers

Apmēram 80% produkcijas sūtam uz NVS valstīm, Baltijas valstīs esam sasnieguši 10% realizāciju, atlikušie 10% aizceļo uz Skandināviju, intervijā BNN.LV atklāj New Rosme izpilddirektors Edgars Štelmahers.

Tāpat arī viņš norāda, ka uzņēmums šogad dubultos darbinieku skaitu Baltkrievijā, vienlaikus aicina veidot VID «Balto sarakstu», kā arī, atsaucoties uz kaimiņvalstu piemēriem, skaidro, ka veļas ražotāji ir vieni no ekonomikas balstiem, ko gan diemžēl valdība Latvijā neapzinoties, tāpat arī viņš neslēpj, kāpēc Rosmes produkcija netirgo lielveikalos un stāsta, ka uzņēmums Latvijas valsts iestāžu sarežģīto iepirkumu procedūru dēļ izvēlas sadarbību ar Skandināvu kaimiņiem.

Pirms diviem gadiem jūs nolēmāt veidot krīzes menedžmenta konsultāciju uzņēmumu ar partneriem – Ingrīdu Blūmu un Aldi Gobzemu, kas ar to notika?

Šobrīd šis uzņēmums ir slēgts. Jo mums trijiem nebija laika resursu, lai ar to nopietni nodarbotos. Aldis Gobzems kā advokāts savā birojā ir ļoti aizņemts. Blūmas kundze nodarbojas ar izglītības programmu Iespējamā misija un koučinga kustības attīstīšanu.

Kā jūs jūtaties, ja žurnālā Ražots Latvijā esat nosaukts par «Latvijas mežģīņu karali»?

Domāju, ka šajā gadījumā vairāk runa ir par New Rosme, bet es asociējos ar šo uzņēmumu, kurā patlaban strādāju. New Rosme ir vecākais un tradīcijām bagātākais apakšveļas ražotājs Latvijā kopš 1952.gada. Nenoliedzami arī Baltijas valstīs mēs esam vadošie pēc izlaistās produkcijas apjoma.

Zināms, ka zviedru uzņēmējiem piederošajā Swegmark Holding AB jau 1993.gadā iekļāvās New Rosme. Kādā stāvoklī saņēmāt uzņēmumu pirms diviem gadiem, kad kļuvāt par tā izpilddirektoru?

Tā kā esmu iepriekš strādājis Laumā, nozare man nav sveša un zinu, ko te kurš elpo. Uzņēmums tajā laikā pārdzīvoja diezgan dziļu krīzi, laicīgi nenoreaģējot uz nelabvēlīgajiem notikumiem Krievijā un uz pārdošanas apjomu kritumu. Izmaksu griešana un ražošanas samazināšana nāca par vēlu. Tas bija pietiekami sarežģīts laiks mūsu uzņēmumam. Iespējams, ka vēl divus gadus agrāk bilde bija pavisam citāda.

Vai jums izdevies īstenot plānus, ko nospraudāt, stājoties šajā amatā?

2009.gada novembrī ienācu uzņēmumā, kas togad bija cietis ap vienu miljonu latu zaudējumus. 2010.gadu esam beiguši ar normālu peļņu, tas jau vien ir rādītājs, ka kaut kas mums ir izdevies.

Vai šeit, tāpat kā Lauma Lingerie, top izstrādājumi pēc svešu zīmolu pasūtījuma?

Mēs šeit ražojam gan New Rosme zīmolam, gan saviem akcionāriem – Swegmark pēc viņu dizaina, kā arī izpildām nelielu ES ražotāju pasūtījumus. Mūsu jaudas un to noslodze neatļauj ražot lielajiem ES uzņēmumiem. Turklāt tur būtu zema rentabilitāte. No mūsu rokām sašūta produkcija nonāk arī Āzijas un ASV tirgos. Varam strīdēties par to, vai franču un itāļu apakšveļas zīmoliem ir skanīgāki vārdi. Materiālus un lekālus izmantojam gandrīz vienādus.

Kāda ir pašreizējā eksporta proporcija?

Apmēram 80% produkcijas sūtam uz NVS valstīm, Baltijas valstīs esam sasnieguši 10% realizāciju, atlikušie 10% aizceļo uz Skandināviju. Šobrīd lēnā garā veram vaļā firmas veikalus. Mums ir menedžeris, kurš atbild par Baltiju, kura iepriekš nebija.

Ko jums dod balva «International trophy of quality»?

Krievijas tirgū šāda balva nedod neko, jo mēs Centrāleiropā nekur vēl neesam pārstāvēti. Vedam sarunas par Poliju, lai nedaudz pavirzītos uz rietumiem. Nopietna tirdzniecība notiek tikai austrumu virzienā.

Kāpēc jūsu taktika ir veidot veikalus ārpus lielajiem tirdzniecības centriem?

Pirmkārt, visos tirdzniecības centros jau ir iekšā n-tie itāļu, franču u.c. veikali. Otrkārt, tur ir nesamērīgi augstas īres maksas. Treškārt, mēs izlēmām novietot veikalus ielās ar lielu gājēju plūsmu un ar zemāku nomas maksu. Ejam savu ceļu, kas pagaidām attaisnojas.

Vai jums būtu vērts piedalīties Rīgas modes nedēļā vai izstādē Ražots Baltijā?

Mums tas nav īpaši aktuāli. Milzīgas investīcijas mārketingā uz Baltijas tirgus patēriņa līdz 700 000 Ls/gadā neatmaksājas. Diezgan piesardzīgi raugāmies uz šādiem tēriņiem. Stenda iekārtošana un darbinieku norīkošana Ražots Baltijā izmaksātu vairākus tūkstošus latu. Kam mēs tur rādīsim savu produkciju? Nosauciet man mērķi, kālab mums būtu jāpiedalās šajā Baltijas izstādē? 25 mājsaimnieces var atnākt uz mūsu firmas veikalu, tāpēc man nav jāpiedalās bezjēdzīgā izstādē un jātērē tur savi resursi. Mēs braucam ar stendiem uz Parīzes, Maskavas un Kijevas izstādēm, kas ir būtiskas vietas mūsu biznesam.

Cik liels ir kopējais uzņēmuma darbinieku skaits?

Kopējais skaitlis sniedzas līdz 400, pieskaitot baltkrievietes. Talsos mums atrodas viens cehs, kur strādā ap 30 šuvējām, šujot gatavus ražojumus no Rīgā piegrieztā materiāla.

Vai jums ir izdevies paātrināt resursu apriti uzņēmumā un nav nelikvīdu produkcijas uzkrājumu?

Nelikvīdi sastopami katram ražotājam, sevišķi tādā ražošanas ciklā, kāds ir apakšveļai. Mēs aprīlī prezentēsim 2012.gada pavasara – vasaras kolekcijas, pie kā strādājam kopš 2010.gada novembra. Visi cenšas paredzēt patērētāju gaumi pusotru gadu uz priekšu. Kopā ar materiālu piegādātājiem nonākam pie slēdziena, kā izkristalizēsies aktuālās modes tendences.

Kas šobrīd ir pieprasītākais?

Sezona nosaka to, ka peldkostīmu pieprasījuma pīķis ir maijs – jūnijs, kam ir jāgatavojas. Pavasarī, kad sievietes maina apģērba kārtas, viņas pievērš uzmanību apakšveļas toņiem, lai tos saskaņotu ar aktuālām kolekcijām. Rudenī vairāk pārdodam svinīgu apakšveļu, kas teicami sader ar vakartērpiem.

Vai krīze piespieda apakšveļas ražotājus būt drosmīgiem, lai izķepurotos, vai ir tādi, kas to neizturēja?

Padsmit zināmākie Latvijas veļas ražotāji šo krīzi lielā mērā ir pārdzīvojuši. Neviens nav pazudis no tirgus. Joprojām pastāv «garāžu cehi» un nelegālie darboņi, par ko mums grūti ko teikt. Mūsu produkcijas viltojumi ar veiksmīgiem modeļiem, kas radīti pirms 10 gadiem, cirkulē pa Krieviju. Apkarot šos viltotājus izmaksātu pārāk dārgi. Ar ko tur sākt karot?

Jūs brīdinājāt, ka nelabvēlīgās nodokļu politikas dēļ varētu pārtraukt spēlēties Latvijas iekšējā tirgus smilšukastē. Kā to saprast?

Jā, mēs visas pieaugošās ražošanas jaudas realizējam tikai Baltkrievijā un Ķīnā. Šā gada laikā nodarbināto skaitu Baltkrievijā mēs dubultosim. Pasūtījumiem Ķīnā ir tendence pieaugt ar katru gadu. Par to, vai tas ir zaudējums Latvijas ekonomikai, lai domā valdība un parlaments. Man jārūpējas par to, kā uzņēmums tirgū pozicionēsies un kā pelnīs. Tas ir mans primārais uzdevums un atbildība pret 400 strādniekiem un mūsu akcionāriem. Tuvākajos gados nav plānots pārcelt mūsu ražotni ārpus klusā centra Hanzas ielas sākumā.

Kādēļ ES apakšveļas ražošana nav atzīta par īpaši atbalstāmu, un arī Latvijā šī tradicionālā nozare nav prioritāro sarakstā?

Šo jautājumu jums jāuzdod ekonomikas ministram Artim Kamparam, ne man. Veļas ražotāji to nemēģināja lobēt Saeimā, jo nav nekas tāds, ko mums būtu kādreiz atņēmuši, nozare ir vienmēr attīstījies pati par sevi, bez valsts piemaksām, subsīdijām vai īpašiem noteikumiem. Manuprāt, iepirkuma procedūras Nacionālajos Bruņotajos spēkos vai Valsts policijā ir tik sarežģītas, ka mums nav jēga tajās piedalīties un uzturēt tam veselu nodaļu. Mums vieglāk ir ražot sieviešu apakšveļu Zviedrijas armijai, ko arī veiksmīgi darām – mazāk birokrātijas un lielāki pasūtījumi. Skatoties no ieguldītā laika un resursiem, mūsu prioritāte ir jaunu produkcijas pircēju atrašana Krievijā, Ukrainā vai Kazahstānā. Ja valdība paskatītos ar platākām acīm ģeogrāfiski, tad viņi redzētu, ka tepat pāri jūrai atrodas H&M akcionāri un ka Spānijā viens no ekonomikas balstiem ir Inditex Group ar Zara, Bershka, Massimo Dutti, Oysho u.c., un tas pats sakāms par Itāliju. Tekstila nozare ir visnotaļ dzīvotspējīga un sīksta par spīti valsts neesošajam atbalstam.

Vai esat par baltā un melnā uzņēmēju saraksta ieviešanu un Reformu ministra posteņa iedibināšanu, ko piedāvāja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK)?

Mēs taču redzam, ka LTRK rekomendācijas ļoti reti valdībā tiek uzklausītas. Viens runā par vienu un pretējā puse par otru. Neredzu rezultatīvu sadarbību starp Kameru un valdību. Sava loģika šiem uzņēmēju sarakstiem būtu. Ieņēmumu dienestā strādā dzīvi cilvēki. Kad vadība viņus sasauc, uzdod veikt nodokļu auditus, iekasēt soda naudas budžetā, lai paši sev pelnītu prēmijas un piemaksas. Skaidrs, ka katram uzņēmumam var atrast ko tādu, kur viņš nebūs izlasījis līdz galam kādu likuma burtu vai netīšām nokļūdījies ar kādu grāmatvedības dokumentu. Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbinieki dodas uz tiem uzņēmumiem, kas ir viegli atrodami un mazāk meklē tādus, kas nav pazīstami un kas reģistrēti adresēs, kur vispār neatrodas. Bieži vien VID vēršas pret labajiem uzņēmējiem, nevis pelēkās ekonomikas segmentu. Kā 1990-tajos gados šuva apakšveļu «garāžu cehos» Liepājā, tā šuj arī patlaban, nekas nav mainījies. VID varētu izanalizēt uzņēmuma apgrozījumu, darbinieku skaitu, nomaksātos nodokļus un, ievadot šos pamata rādītājus, varētu secināt, kas ir godprātīgie un iekļaujami baltajā sarakstā. Baltā saraksta dalībnieki būtu pelnījuši mierīgāku dzīvi un retākas pārbaudes. Tādējādi izbrīvēto VID ierēdņu laiku varētu veltīt pelēkā sektora izskaušanai.

 

 

Saistītie raksti

5 KOMENTĀRI

  1. Par Balto sarakstu pilnīgi piekrītu, bet nu laikam jau velti cerēt, ka pie tiem no kuriem mazāk var dabūt, ies vairāk…

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas