Ilona Bērziņa, BNN
Premjera Krišjāņa Kariņa piedāvājums koalīcijas saglabāšanas vārdā veikt triju ministru rokādi vairāk izskatās pēc mēģinājuma “saglabāt seju”. Savukārt paziņojums, ka Nacionālās apvienības (NA) un Apvienotā saraksta (AS) nepakļaušanās gadījumā vietā nāks “Zaļo un zemnieku savienība” (ZZS) un Progresīvie (PRO), atgādina bērnišķīgu šantāžu.
Ja valdošā koalīcija izirs, būs jāveido jauna valdība, un nekur nav zvanīts, ka Valsts prezidents piekāpsies Kariņa izteiktajai prasībai tās veidošanu uzticēt tieši viņam.
Kopš 31.maija – kad pateicoties ZZS un PRO atbalstam, amatā tika ievēlēts Jaunās Vienotības (JV) virzītais Valsts prezidenta kandidāts Edgars Rinkēvičs – Kariņš pa politikas apcirkņiem ir šaudījies gluži kā velns ar vējlukturi.
Dažas dienas pirms Valsts prezidenta vēlēšanām premjers runas par iespējamu koalīcijas paplašināšanos nodēvēja par spekulācijām (22.maijs, LETA). Vēl 2.jūnijā pie tāda pat viedokļa strikti turējās arī JV Saeimas frakcijas pārstāvis Rihards Kozlovskis (Delfi). Tikai dažas stundas vēlāk ar paziņojumu, ka sagaida sarunas par koalīcijas paplašināšanos, Kariņš savu partijas kolēģi nostādīja muļķa lomā. Tas liek domāt, ka visas šīs politisko manipulāciju “operācijas” sākumposmā
jautājums par koalīcijas paplašināšanu JV iekšienē izdiskutēts netika.
Politikas kuluāros pavisam nesen runāja, ka atsevišķi JV biedri esot piedraudējuši izstāties no partijas, ja tiks slēgta “laulība” ar ZZS. Tādēļ nevar izslēgt iespējamību, ka tieši šī iemesla dēļ arī radās “plāns B” – par atbildības sfēru un atsevišķu ministru rokādi esošās koalīcijas ietvaros. Kā formālais iemesls kalpo pēdējā laikā politikā tik populārais vārdiņš “dinamika”, kuras līdzšinējās valdības darbā pietrūkstot.
Bet, Kariņa kungs! Tieši jūs esat visa šī valdības orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents! Tieši jums bija skaidri un nepārprotami jāpasaka, kas tā vai cita ministra darbā ir neapmierinošs. Tādu paziņojumu nav. Toties vēl tikai 23.martā, atzīmējot Kariņa otrās valdības simts dienas, gan Krišjānis Kariņš, gan JV Saeimas frakcijas vadītājs Ainars Latkovskis norādīja: “Šī valdība kā komanda ir spēcīgāka par iepriekšējo”. Kas gan tāds notika, ka “spēcīgā komanda” pēkšņi sašļuka?
Esošās koalīcijas partneru patriekšana tikai tādēļ vien, ka ZZS un PRO premjeram šķiet smukāki un dinamiskāki, izskatītos vairāk kā neglīti. Tādēļ piedāvājums samainīties portfelīšiem varētu būt tas glābšanas riņķis, kurš Kariņam ļautu ne vien “saglabāt seju”, bet partneru ietiepšanās gadījumā arī īstenot “plānu A” – nomainīt viņus pret citiem.
Tādēļ kā NA, tā AS šobrīd ir smagas izšķiršanās priekšā – vai nu pieņemt ultimātu un izlikties, ka viss ir kārtībā, vai arī riskēt ar esošās koalīcijas izjukšanu. Neaizmirsīsim arī par Kariņa piedāvāto memorandu, kuru parakstot ministrijām nākamā gada valsts budžeta kontekstā būtu jāatsakās no jaunu politiku iniciatīvām.
Var jau būt, ka koncentrēšanās tikai uz piecām galvenajām sfērām – aizsardzību, veselības aprūpi, izglītību, sabiedrisko kārtību un drošību pati par sevi nav slikta. Tikai kas notiks ar valdības deklarācijā minētajām 328 apņemšanām, starp kurām ir arī tik aktuālie enerģētikas un vides jautājumi, konkurētspēja, finanšu sektora politika, zemkopība, satiksmes joma, mājokļi, reģionālā attīstība, ģimenes un bērnu atbalsta politika? [Ar deklarācijas tekstu var iepazīties šeit.]
Te gribētos atgādināt ekonomikas ministres Ilzes Indriksones (NA) teikto, ka visi premjera nosauktie darbi un prioritātes jau ir darba kārtībā.
Kariņš, piedāvājot parakstīt memorandu, to nav pamanījis?
Nopietni? Arī attiecībā uz premjera piedāvāto ministru rokādi jautājumu ir vairāk, kā atbilžu. Pirmkārt, pēc kādiem kritērijiem valdības vadītājs izvēlējās nomaināmos ministrus? It kā būtu loģiski Ekonomikas ministrijas vadību uzticēt Apvienotajam sarakstam, kam ir vērā ņemams piedāvājums ekonomikas jomā. Taču kādēļ to neizlēma, jau veidojot valdību?
Tagad vēlme nomainīt Ilzi Indriksoni izskatās vairāk kā dīvaina. Viņas darbu atzinīgi vērtē Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamera, kuras prezidents Aigars Rostovskis jau paziņojis, ka LTRK ministres nomaiņu neatbalsta, Arī no paša Kariņa līdz šim nav dzirdēts negatīvs viņas darba novērtējums.
Ar VARAM vadītāju Māri Sprindžuku (AS) situācija ir līdzīga. Ar ko īsti ministrs, kurš bijis Ādažu novada domes priekšsēdētājs un tātad “pazīst drēbi”, Kariņu neapmierina?
Nav šaubu, ka Rihards Kols (NA) ar savu maģistra grādu starptautiskajā diplomātijā un iepriekšējo darba pieredzi ārlietu ministra postenim ir piemērots. Tikai interesanti būtu uzzināt, vai pirms šī piedāvājuma izteikšanas premjers ir uzskatījis par vajadzīgu pakonsultēties arī ar NA un pašu Kolu?
Iespējams, atbildības sfēru pārdale (ja NA un AS piekritīs), tiešām varētu būt tas dzinulis, kurš liktu valdībai sasparoties, izkāpt no ierastās komforta zonas un ķerties pie sabiedrībai patiesi nozīmīgu problēmu risināšanas nevis birokrātiskas papīru stumdīšanas no viena kabineta uz otru. Tikai vai ultimatīvais Kariņa paziņojums patiešām bija vienīgais veids kā panākt viņa tik bieži piesaukto dinamismu? Var sanākt arī tā, ka dinamisma vietā būs valdības krišana.
Pagaidām izskatās, ka premjers ir pārliecināts par savām izredzēm vadīt valdību arī tad, ja AS un NA tajā tiks nomainīti ar ZZS un Progresīvajiem. Tomēr atkārtošu jau sākumā uzdoto jautājumu – kādēļ gan Kariņš ir tik pārliecināts, ka Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šo darbu uzticēs tieši viņam?
Lasiet arī: Pirms koalīcijas tikšanās saglabājas neskaidrība par valdības nākotni
