Politiķis, kurš nesen vēl šķita tik varens – tāpēc kļūstot arvien iedomīgāks –, tomēr “iemeta plinti krūmos”. Infotelpā virpuļo reibinošs komentāru un prognožu karuselis: kas aiz tā slēpjas? kas būs tālāk? Kad “ņirboņa acīs” aprimst, kļūst skaidrs, ka Krišjāņa Kariņa demisija ir būtībā bezjēdzīga, jo neko neatrisina.
Jaunajai Vienotībai (JV) joprojām paliek neatceļamas – sabiedrībai neuzrādītas, bet viegli nojaušamas – saistības pret tā dēvēto “Zaļo un zemnieku savienību” un Puzes mežos mītošo šī politveidojuma saimnieku. “Pateicības parāds” kopš Edgara Rinkēviča ievēlēšanas pilnībā nosaka un turpinās noteiks partijas tālāko rīcību šajā valdības krīzē.
Tāpēc ir pilnīgi vienalga, cik “smuks, balts un pūkains” būs JV premjera kandidāts, ko piedāvāt Rīgas pilij, iespējamiem (vēl bez ZZS) koalīcijas partneriem un Latvijas sabiedrībai. Pat tad, ja publikas lielākai iežēlināšanai tiešām tiks izraudzīta Evika Siliņa vai cita simpātijas viegli raisīt spējoša un it kā nesasmērējusies politiķe. No tā nekas nemainās.
Protams, partijai būtu ērtāk, ja Kariņš, pirms demisionēt, norēķinātos ar ZZS un tās smagos noziegumos apsūdzēto saimnieku par balsu pirkšanu. Tad viņš mūsu sabiedrības lētticīgākās daļas prātos uzņemotos visu atbildību un atbrīvotu vietu tīrrocim vai tīrrocei, kas premjerēt sāktu it kā no “baltas lapas”. Taču šādam trikam ceļā aizstājās Satversme, ko Kariņam – vēl nav īsti skaidrs, ar nožēlu vai labpatiku – atgādināja Valsts prezidents.
Pats Rinkēvičs acīmredzami nevēlas nekādi piedalīties parāda nomaksā vai publiski palīdzēt savai bijušajai partijai izkļūt no strupceļa, kurā tā nokļuva viņa ievēlēšanas dēļ. (Taču drīzāk – lai “ierādītu vietu” Uldī Pīlēnā uzbangojušajām, politisko realitāti ignorējošām ambīcijām.) Tas ir ļoti apsveicami, jo konsekventa norobežošanās palīdz prasmīgajam politiķim saknē apcirst runas, ka mums nu ir valsts galva “no Puzes žēlastības”.
Lapsa, iekļuvusi slazdā, nograuž sev ķepu.
Vismaz tā stāsta. JV rīcībā ir vienkārša, bet politiski nežēlīga iespēja – pat ja tikai uz laiku – anulēt “parādu Puzei”. Tā ir atteikšanās no sava Ministru prezidenta kandidāta un valdības veidošanas tā vadībā. Ja Kariņa demisija neko neatrisina, tad JV “demisija”, atsakoties no premjerpartijas pozīcijas, ļautu Latvijai bez meliem un māņiem izkļūt no smagās un turklāt pilnīgi nevajadzīgas politiskās krīzes. Taču šķiet neiespējami, ka JV ko tādu patlaban spētu.
Tā taču pašu acīs būtu “sakāve”!
Kādēļ partija jau trešo mēnesi grimst melos par savu politdarījumu, tīši pārspīlētos apvainojumos līdzšinējās koalīcijas partneriem un “naivās cerībās” uz dinamismu citā valdībā? Kādēļ gatava brāļoties ar toksisku – ASV sankcijām pakļautu – personu? Kādēļ tā sevi pilnībā pārvērtusi par totalitāru grupējumu? Tagad no JV politiķiem – tiem, kuriem nav dūšas vai iespējas paklusēt – dzird vien “pareizā viedokļa” absurdu. Tas viss notiek valsts varas un “līderības” noturēšanas vārdā!
Pagājušajā nedēļā Kariņš vēl bija kaitinošs savā iedomībā, valdonībā un tukšajā “sapņainībā” (ko radīja politdarījuma kreditora radīta debitora izmisums). Šobrīd topošais ekspremjers ir vistraģiskākā figūra uz Latvijas politiskā teātra skatuves. Cīnītājs, kurš partijas labā bija gatavs uz visu – pat ignorēt valsts pamatlikumu –, taču viņa plosīšanās un pašupurēšanas bija velta. JV parāds nav “ne par kapeiku” nomaksāts, ne arī anulēts.
Ir tikai pilnībā iznīcināta paša labā slava. “Norakstīts” viss darbs, ko šis cilvēks – protams, ar viņa toreizējās valdības komandu! – paveica kovidkrīzē un Krievijas agresijas pirmajos mēnešos, kad mums šķita: jau dzirdam “tankus rūcam arī Pleskavā”. Tad Kariņš nesalūza zem visu negaidīto problēmu svara. Tagad – saplaka kā, atvainojos, pārbriedis pūpēdis zem savas varenības apziņas papēža. Žēl viņa, taču gan pie tā ir vainīgs?
Ja demokrātiskas valsts valdības vadītājs – vienalga, lai cik “nevainīgi” – atļaujas sevi nostādīt augstāk par konstitūciju, tad viņam vairs nekādi “goda amati” – piemēram, jau piesauktais ārlietu ministra postenis – principiāli nepienākas. (Piebildīsim, ka NATO dalībvalstī tam diez vai der ASV sankciju ignorētājs.) Tāds grēks ir politiķa reputācijai nesalīdzināmi briesmīgāks nekā Egilam Levitam himnas laikā galvā aizmirsusies cepure.
Taču vai mēs, Latvijas sabiedrība, savai politiskajai elitei – ne tikai JV, bet visiem topošās valdības iespējamajiem veidotājiem – šobrīd varam “pārmest pārmērīgu principialitāti”?
Lasiet arī: Rajevskis: Prezidents ir tas, “kurš ceļ” JV reitingus
