Ilona Bērziņa, BNN
Teiciens «Slīcēju glābšanās ir pašu slīcēju rokās» Latvijā diemžēl kļuvis par skaudru realitāti teju visās dzīves jomās. Neskaitāmiem mūsu valsts iedzīvotājiem, uzņēmumiem, pat veselām nozarēm jākuļas kā plikiem pa nātrēm. Ir bēdīgi, ja šī slīcēju glābšanās politika tiek attiecināta uz dažādām ražojošām tautsaimniecības nozarēm, taču kad tā tiek piemērota arī tādām sfērām kā medicīna un izglītība, tas jau ir traģiski.
Valsts prezidents Egils Levits pagājušonedēļ nāca klajā ar tiešām ģeniālu atziņu: «Sakārtota veselības sistēma nostiprinās cilvēka uzticību valstij». Zem šīs tēzes, domāju, parakstītos jebkurš Latvijas iedzīvotājs. Arī jaunās veselības ministres Līgas Meņģelsones ieceres, kuras izskanēja šīs tikšanās laikā, ir saprātīgas un apsveicamas.
Tomēr neatceros nevienu veselības ministru, kurš, uzsākot darbu, nebūtu bijis apņēmības pilns un nesolītu nozari izvest saulītē. Visu šo gadu gaitā tas kaut kā nav izdevies. Tādēļ, no sirds vēlot Meņģelsones kundzei veiksmi, atļaušos būt nedaudz skeptiska. Vēl jo vairāk pēc finanšu ministra Arvila Ašeradena teiktā, ka šajā gadā veselības jomas finansējuma robeža ir sasniegta.
Pašreizējā situācija medicīnā ir, maigi sakot, bēdīga. Nozares prasīto papildus 200 miljonu eiro vietā piešķirti 85 miljoni (kopējais valsts budžeta projektā plānotais finansējums – 1,6 miljardi eiro); slimnīcas brīdina, ka nepietiekamā finansējuma dēļ viss ir slikti un jau drīzā nākotnē kļūs vēl sliktāk; aptiekās vērojams zāļu deficīts; rindā uz valsts apmaksātiem medicīnas pakalpojumiem jāgaida mēnešiem, dažkārt pat gadiem ilgi; novados trūkst ģimenes ārstu.
Uzskaitījumu varētu turpināt, taču kāda jēga runāt par simptomiem, ja neārstē cēloni?
Mēģinot atšķetināt šo Gordija mezglu, jāuzdod jau tradicionālais jautājums: kas īsti ir pie vainas – naudas vai politiskās gribas trūkums un neprasme reizi pa visām reizēm sakārtot sistēmu? Par to, ka pie visa vainojama sistēma, lielā vienprātībā ir gan vecais, iepriekšējās valdības Kariņš, gan jaunais, tagadējās valdības vadītājs Kariņš.
Jau pirms 2019.gada 7.novembra mediķu protesta akcijas Krišjānis Kariņš TV Panorāmā izpaudās: «Sistēma ir jāpadara efektīvāka, lai ārsti un pacienti saprastu, kur tā nauda staigā». Arī 2021.gadā premjers Saeimas deputātiem skaidroja, ka pandēmiju jāizmanto, lai ne tikai palielinātu finansējumu, bet veselības aprūpes sistēmu sakārtotu. Tagad jaunais Kariņš atkal stāsta par nopietnām problēmām valsts apmaksātas medicīnas sistēmā. Šoreiz pie vainas ir «no naudas un cilvēkresursu viedokļa izmantošanas viedokļa» neefektīvais slimnīcu tīkls, tādēļ tas ir jāsakārto.
Te it kā nebūtu ko iebilst – būtu jau labi, ja slimnīcu uzņemšanas nodaļās pacientiem nebūtu jāgaida stundām ilgi, par dārgu naudu pirktā medicīnas aparatūra tiktu adekvāti noslogota valsts apmaksātiem izmeklējumiem, visiem vēža slimniekiem, nevis tikai 30% (SIFFA un pētījumu centra IQVIA dati), būtu pieejami inovatīvie, jaunākās paaudzes medikamenti.
Tomēr mieru nedod jautājums, cik ilgi vēl valdības un Veselības ministrijas gaiteņos skanēs tikai runas par sistēmas sakārtošanu, bet reāla rīcība nesekos?
Ja reiz ir nepieciešams veikt veselības aprūpes iestādēm iedalīto valsts līdzekļu izlietojuma auditu, darām to!
Tikai būtu labi, ja atbildīgie ierēdņi šī procesa laikā spētu pamanīt arī inflāciju, medikamentu, ēdināšanas un gultasvietas reālās izmaksas vienam pacientam, nevis turpinātu dzīvot iedomu pasaulē, ka tas viss maksā kapeikas.
Pretējā gadījumā visai drīz nonāksim pie situācijas, kad trūkstošo naudu slimnīcas būs spiestas iekasēt no pacientiem, kāpinot maksas medicīnas pakalpojumu apjomu, bet tas, savukārt, katastrofāli atsauksies uz Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokli. Turklāt Veselības ministrijai un, jādomā, arī valdībai tas nav noslēpums aiz septiņiem zieģeļiem.
Ir tāds interesants dokuments Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027.gadam, kurā melns uz balta rakstīts: «Latvijas iedzīvotāju veselība, salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem joprojām ir daudz sliktāka» ; «(..) veselīgi nodzīvoto gadu skaits joprojām ir zemākais visā ES – 2018. gadā sievietēm tie bija 53,7 gadi, vīriešiem – 51»; «Sliktie sabiedrības veselības rādītāji lielā mērā izskaidrojami ar ilgstoši nepietiekamo valsts budžeta finansējumu veselības aprūpei, kas ir viens no zemākajiem ES, tāpēc liela daļa no veselības aprūpes izdevumiem tiek segta no pacientu tiešajiem maksājumiem, kas Latvijā ir vieni no augstākajiem ES».
Arī OECD savā 2019.gada ziņojumā atzina – kaut arī Latvijā veselības aprūpes izdevumi ir palielinājušies, tie tomēr joprojām ir vieni no mazākajiem Eiropas Savienībā. Tātad galvenā problēma – hronisks nepietiekama finansējuma apmērs – tikusi identificēta jau sen. Bet kur ir tās risinājums?
Slimnīcu skaita samazināšana (vienalga kādas reformas ietvaros) diez vai būs burvju nūjiņa, kura uz rāvienu atrisinās visas veselības nozares problēmas. Turklāt šāda veida reformas vienmēr bijušas sociāli ļoti jūtīgas, atcerēsimies kaut vai tā saucamos 2009.gada Bauskas protestus pret vietējās slimnīcas likvidāciju, bloķētos tiltus pār Mēmeli un Mūsu un policijas specvienības iesaistīšanu protestētāju izklīdināšanā. Idejas par infarkta pacienta glābšanu, uzlipinot viņam uz kājas plāksteri, nestrādā.
Ne Kariņš, ne Meģelsone nav celmlauži veselības sistēmas sakārtošanas jomā. Par to ir runājuši teju visi veselības ministri jau kopš pirmajiem medicīnas darbinieku piketiem 1993.gadā. Dažādas mediķu protesta akcijas ar prasībām par algas pielikumu ar lielāku vai mazāku regularitāti ir turpinājušās visus šos gadus, bet
Valdības spriedušas par jauniem un atkal jauniem mediķu atlīdzības modeļiem.
Pēdējo no tiem pērnruden apstiprināja iepriekšējā Krišjāņa Kariņa valdība, taču šis modelis, ko bija paredzēts ieviest no 2023.gada, šogad tomēr vēl uzsākts netikšot. Jo, kā izteikusies veselības ministre Līga Meņģelsone, «palaist modeli, kas nav pilnīgs, nebūtu pareizi». Varētu jau viņai piekrist, tikai, gaidot solīto mediķu pilna laika apmaksas modeli, nevaram izslēgt kārtējo dakteru un medicīnas māsu emigrācijas vilni darbā uz citām valstīm.
Savulaik vēl vecais Kariņš nāca klajā ar atziņu, ka Latvijā tik pamatīgas veselības sistēmas uzturēšanai ir pārāk maz nodokļu maksātāju. Taču, neuzturot šo sistēmu pienācīgā kārtībā, nodokļu maksātāju paliks vēl mazāk. Teiciens par slīcējiem, kuru glābšanās ir pašu rokās, vairs īsti nestrādā – inflācija, augstās energoresursu cenas, arvien augošie banku procenti par hipotekārajiem kredītiem, pārtikas cenu celšanās un citi dzīves dārdzības pieauguma faktori lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju tūlīt būs noēduši to drošības spilvenu, kas
daudziem bijis atlikts neparedzētiem gadījumiem, tai skaitā ārstniecībai.
Gribētos cerēt, ka drīzumā ieraudzīsim ekonomiski pamatotu, gan mediķiem, gan sabiedrībai skaidri saprotams plānu, kā īsti notiks veselības aprūpes sistēmas reanimēšana. Pēc kādiem kritērijiem Nacionālais veselības dienests aprēķinās esošajai situācijai atbilstošus tarifus par slimnīcu pakalpojumiem?
Ko īsti darīsim, lai nodrošinātu jauno veselības aprūpes sistēmas speciālistu piesaisti un noturēšanu? kā nodrošināsim plānveida medicīnas pakalpojumu grozu? Izmantosim inovatīvus medikamentus vai mēģināsim lāpīties ar citramonu, aktivizēto ogli un sinepju plāksteriem?
Kamēr šāda plāna un tā īstenošanai atbilstoša finansējuma no valsts budžeta nav, visām runām par to, ka «sakārtota veselības sistēma nostiprinās cilvēka uzticību valstij», būs politiskas tukšzvadzēšanas vērtība.
Lasiet arī: Ja izglītību un medicīnu nepārkārtos, ar naudu vien nebūšot līdzams
