Viedokļa raksts. Autore: Ilona Bērziņa
Trīs Evikas Siliņas valdības ministru kandidēšana uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām neliecina ne par viņu uzticību saviem vēlētājiem dotajiem solījumiem, ne arī par kādiem augstiem ideāliem. Ja reizi esi apņēmies vilkt kādas nozares, vai pat visas valsts ārlietu smago vezumu, tad dari to, nevis met portfeli krūmos, lai dotos uz daudz ērtāko Briseli.
Par ekspremjera Krišjāņa Kariņa plāniem kandidēt uz Eiroparlamentu nekādu ilūziju nebija jau kopš tā laika, kad viņš braši šūpoja pats savu valdību, cenšoties tajā ievilkt Zaļo un zemnieku savienību(ZZS) un Progresīvos (PRO). Jau tolaik kuluāros mēļoja, ka Kariņš no premjerēšanas jūtas noguris un labprāt dotos atpakaļ uz Eiropas Parlamentu. Tik vien vajadzīgs, kā godam pārziemot laiku līdz vēlēšanām, lai, pasarg Dies’, tauta viņu nepiemirstu. Te lieti noderēja Edgara Rinkēviča atbrīvotais ārlietu ministra krēsls, par kura piemērotību bijušā premjera sēžamvietai Jaunajā Vienotībā (JV) neviens pat nešaubījās.
Nedaudz citāda situācija bija ar ZZS ministriem. Ja atceramies, tad tīzeris, jeb kā tagad modīgi teikt “kaceklis” politiskajam trillerim “ZZS ministri dodas uz Eiroparlamentu” sabiedrībai tika nodemonstrēts jau labu laiku pirms zaļzemnieki oficiāli pieteica sava saraksta pirmo numuru – ZZS Saeimas frakcijas vadītāju Hariju Rokpelni. Tikai nepilnu mēnesi iepriekš tika lēsts, ka saraksta līderis būs ekonomikas ministrs Viktors Valainis, un vispār partija plānojot pieteikt visus četrus savus ministrus…
Pēc ZZS 24.janvāra preses konferences, kurā daļēji tika atklāts, kuriem vīriem un sievām būs tas gods kandidēt EP vēlēšanās, nedaudz pat nopriecājos, ka ministru vārdu starp nosauktajiem nav. Un ne jau tādēļ, ka man būtu žēl kungiem tās lielās EP deputātu algas – teju astoņi tūkstoši eiro uz rokas, bet gan tāpēc, ka svarīgāks par Briseles mīksto krēslu viņiem šķitis nebūt ne vieglais (to saku bez kādas ironijas) ministra darbs. Kā nekā neviens viņus Siliņas valdībā ar rungu nedzina, un, kā teikts partiju apvienības (otrs ZZS partneris ir LSDSP) mājas lapā: “Zaļo un Zemnieku savienība darbam E.Siliņas valdībā izvirzījusi politiski pieredzējušus nozares profesionāļus, kuri ir gatavi no pirmās darba dienas aktīvi strādāt, lai izpildītu valdības deklarācijā dotos solījumus sabiedrībai Latvijas labklājības stiprināšanai.”
Protams, Latvijas labklājību var stiprināt arī strādājot Eiropas Parlamentā, par to šaubu nav.
Tikai kādēļ gan šim godpilnajam uzdevumam – kandidēt, bija jāizvirza tieši ministri? Vēl jo vairāk no tādām “smagām” ministrijām kā Ārlietu, Zemkopības un Labklājības?
Ja mēļo, ka Jaunajai Vienotībai, lai izvairītos no pamatīga skandāla partijas iekšienē, praktiski nebija izredžu atteikties no Krišjāņa Kariņa kandidatūras virzīšanas un dzirdēts, ka ne viens vien no šīs politiskās organizācijas atviegloti nopūstos, ja Kariņa kungs izgaistu Briseles virzienā, tad kādēļ gan savus politiski pieredzējušos smagsvarus “sabiedriskajai apspriešanai” izlika ZZS?
Vēlētāju balsu ķeršanai? Zemnieku protesta apstākļos maz ticams, ka vismaz Armanda Krauzes gadījumā tas nostrādās. No otras puses – Krauzem tā ir laba iespēja, tiekoties ar vēlētājiem, paust apņemšanos beidzot tikt galā ar Eiropas pārlieko birokrātiju un samudžināto vispārējo lauksaimniecības politiku, kura zemniekiem gadu no gada jo vairāk bojā dzīvi. Savukārt Uldis Augulis, kurš lepojas, ka “tik īsā laikā ir izdevies realizēt ieceri par vecuma un invaliditātes pensiju piemaksām”, iespējams, cer uz apzinīgāko vēlētāju – pensionāru balsīm.
Taču lai paliek malā kandidātu un viņu pārstāvēto politisko spēku izredžu vētīšana. Šobrīd daudz aktuālāks “ikdienas dzīves” jautājums ir –
kā gan trīs ministri domā apvienot savu darbu Ministru kabinetā ar priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumiem, tikšanos ar vēlētājiem un visu citu ar šo procesu saistīto rosību?
Paņems atvaļinājumu? Izliksies, ka strādā? Vai arī, kā jau minētajā 24.janvāra preses konferencē izpaudās Viktors Valainis, starts EP vēlēšanās tiks izmantots, lai nodrošinātu ZZS sadarbošanos Saeimā un pašvaldībās? Vai mums jāsaprot, – nav vēlēšanu, nav arī sadarbošanās? Turklāt ja reiz Viktora Valaiņa kandidatūra saraksta līdera godam tikusi apsvērta bet noraidīta baidoties, ka ievēlēšanas gadījumā LZS paliktu bez vadības, tad kāpēc gan partijai nav bažu, kas notiks ar valdības darba produktivitāti, ja EP tiks ievēlēti gan zemkopības, gan labklājības ministrs? Vai arī abi ministri jau klusītiņām gatavo sev amata pārņēmējus, iepazīstina ar lietām un citiem “X failiem”?
Priekšvēlēšanu aģitācijas periods pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām ilgs no 2024. gada 10. februāra līdz 8. jūnijam, tātad četrus mēnešus potenciālā eiroparlamentārieša galvenais uzdevums būs visiem spēkiem izcelties šai skaistumkonkursā. Ministru gadījumā tas rada bažas ne vien par pilnvērtīgu nodošanos savam darbam, bet arī par administratīvā resursa izmantošanu tēla spodrināšanai. Tādēļ būtu tikai godīgi, ja izlemjot par kandidēšanu uz Eiropas Parlamentu, ministrs paspiestu saviem valdības kolēģiem roku, pateiktos par kopīgi paveikto un nodotu savu portfeli citam, kurš vēlas veltīt savus spēkus darbam Latvijā. Labi saprotu, ka cerēt uz tādu īsta valstsvīra cienīgu rīcību ir naivi un muļķīgi. Augstākais, ko par šādu ideju var saņemt, ir pirksta pagrozīšanu pie deniņiem, sak, bet ja nu mani neievēl?
Šajā kontekstā interesanti ir pavērties desmit gadus senā pagātnē, kad 2014.gada Eiroparlamenta vēlēšanu laikā toreizējais ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis paziņoja: ZZS ministri EP vēlēšanās nestartēs, jo viņiem “labi vai slikti, bet ceru, ka labi, ir jāstrādā šeit”. Interesanti, kas šo desmit gadu laikā ir mainījies? Rezervistu soliņš sarucis līdz ķeblīša izmēriem, vai?
Lasiet arī: Deviņi mūsējie starp 720 – Latvijas partijas sāk pieteikt kandidātus EP vēlēšanām
