Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece Ināra Dundure, zinātņu doktore sabiedrības vadībā, jau desmit gadus šajā organizācijā pārzina izglītības un kultūras jautājumus – protams, arī abu nozaru problēmas. Savu nostāju pret Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un tās politiskās vadītājas Andas Čakšas (JV) virzīto skolu reformu viņa ir jau izteikusi kodolīgi un publiski:
“Ja skatāmies uz šo IZM piedāvājumu, tad praktiski tas nozīmē pilnībā salauzt esošo izglītības sistēmu, kas ir Latvijā soli par solim veidota.” [LTV Rīta panorāma, 8.jūnijs]
Intervija ar LPS padomnieci noslēdz Latvijas tagadējām izglītības pārmaiņām veltīto BNN sarunu “kvartetu” ar tajās visdziļāk iesaistīto pušu – skolu direktoru, valdības, arodbiedrības un vietvaru – pārstāvjiem. Viņa, atšķirībā no citiem mūsu izvaicātājiem, fundamentālu – kvalitatīvam pedagogu darbam un skolēnu izglītībai traucējošu – problēmu saredz arī centralizētā valsts metodiskā atbalsta likvidēšanā.
Sarunā nebija noslēpjams, ka [Rēzeknes novada] Nautrēnu vidusskolas absolventei personiski un dziļi sāp – no valsts varas un Lielrīgas “augstumiem” pat īsti nesaskatīto – lauku vidusskolu slēgšana IZM cēli pieteiktu, bet, iespējams, iluzoru mērķu vārdā.
Kā jūs vērtējat ministrijas un ministres Andas Čakšas divkosību? “Ak, mēs jau tikai nosakām optimizācijas parametrus, skolas slēgt var vienīgi pašvaldības!”
– Te man jums jāpiekrīt! Ja pašvaldības pieņem lēmumu par skolas slēgšanu vai atvēršanu – tad lūdzu ļaujiet tām to darīt pēc saviem ieskatiem! Kāpēc nosaka tādus skolēnu skaita kritērijus, kas pašvaldības iespiež stūrī? Vēl vairāk, pasaka, ka citādi nefinansēs! IZM, nosakot skolām kvantitatīvos kritērijus, tieši prasa: jums būs to darīt! Tikai pārliek atbildību uz pašvaldībām!
Taču tas mums, LPS, nav nekas jauns. Tiklīdz valsts pārvaldei ir kāda jauna funkcija jāveic, to uzliek pašvaldībai.
Tagad, kad LIZDA joprojām gatavojas ar IZM slēgt “mierizlīgumu” par skolotāju atalgojumu, sabiedrības uzmanības priekšplānā izvirzās pašvaldību un ministrijas pretstāve par skolu tīklu. Kas ir galvenais, ko jūs – LPS un vietvaras – patlaban cerat panākt no IZM, valdības, valsts budžeta?
– Es gribētu tādu mazu ievadu… Ja mēs paskatāmies garākā laika nogrieznī, kaut vai pēdējos desmit gadus, tad redzam, ka IZM nepārtraukti notiek reformas. Viena reforma vēl nav līdz galam ieviesta, kad jau ir nākamā. Tas rada nervozitāti izglītības iestādēs, pedagogos. Arī pašvaldības pieņem tos nosacījumus, kas ir spēkā, un atbilstoši kārto savu skolu tīklu. Taču Saeimas pagājušajā sasaukumā nomainījās divas ministres. Katram ministram ir sava pieeja.
Kad 2014.gadā – es šeit strādāju jau desmit gadus, man ir zināma vēsturiskā atmiņa – ieviesa kompetencēs balstītu izglītības saturu jeb Skola 2030, tad mēs, LPS, teicām, ka tādā veidā jaunu saturu ieviest nevar – lai pedagogi nāk kopā un meklē risinājumu. Vispirms jāizstrādā, jāaprobē un tad jāievieš, redzot, kur kas jāpapildina. Jābūt skaidrībai, kas būs ar mācību līdzekļiem, kā skolās organizēsim darbu. Rezultātā daudzi pedagogi pieņēma lēmumu aiziet no skolām, jo nevarēja saprast, kā strādāt ar negatavu sistēmu.
Ko es ar to gribu teikt? Arī šobrīd pedagogiem ir daudz jautājumu – nav mācību līdzekļu, tāpat notiek pāreja uz digitalizāciju. Veidojas nenoteiktība. Jebkurai reformai – ieviešot jaunu pedagogu atalgojuma sistēmu, mainot kaut ko mācību procesā vai saturā – ir jābūt izstrādātam, aprobētam un ieviestam tā, lai izmaiņas saprot visos līmeņos.
Tajā pašā laikā katra finanšu krīze – arī 2009.gada globālā – rada IZM līdzekļu taupīšanas tieksmi. Toreiz tika likvidēts vienotais nacionālā līmeņa metodiskais atbalsts pedagogiem, un šobrīd mēs izjūtam tam sekas. Tāds palīdzētu jauna mācību satura ieviešanā. Šobrīd tas ir fragmentārs, pārlikts uz pašvaldībām.
Es nekādi nevaru saprast: ja tiešam izglītības politikā ejam uz kvalitāti, kāpēc neatjauno metodisko atbalstu pedagogiem valsts līmenī? Kāpēc nav plānveida darbības, nav IZM atbalsta sistēmas?
Šobrīd procesā atrodas IZM informatīvais ziņojums par skolu tīklu. [Viņa norāda uz biezu izdrukas sējumu sev blakus. Tā oficiozais nosaukums ir Kompleksi risinājumi augstvērtīga izglītības pakalpojuma nodrošināšanai – BNN.] Šī ir jau ziņojuma trešā versija. LPS bija iniciators tam, ka – pirms sākam runāt par skolu tīklu – ir jāizveido darba grupa, ko IZM arī izdarīja. Diemžēl tās ieteikumi neņēma vērā.
Tad sarunās ar IZM vienojāmies, ka skolu tīklu skatām reģionalā kontekstā. Visos piecos reģionos pašvaldības pārstāvēja pirmās personas! Skatījām šo jautājumu, izteicām savus priekšlikumus. Ja salīdzinām pēdejo versiju ar pirmo, tā ir uzlabota – [ar ironiju] vismaz terminoloģija ir pareiza. Ielikti dažādi – ne tikai OECD, bet arī Eurostat un Latvijas – statistikas dati, bet…
Kad analizē skolu tīklu, tam nosaka tikai kvantitatīvos kritērijus. Taču mums ir svarīga izglītības kvalitāte – jābūt arī tās kritērijiem! Šeit tiek izmantots PISA [starptautiskās skolēnu kompetences vērtēšanas programmas pētījums OECD PISA], lasītprasme… Jā, tie ir salīdzināmi rādītāji, vidējie valstī.
Taču, lai varēti jēgpilni spriest par skolu tīklu, mums ir jāsalīdzina salīdzināmās lietas – valsts ģimnāzijas ar valsts ģimnāzijām, vidusskolas ar viduskolām. Atsevišķi – situācija lauku skolās, salīdzinot tās savstarpēji. Citādi mēs salīdzinam nesalīdzināmas lietas.
Savukārt no tā, ka skolās notiek atlase, nav jātaisa problēma. Tai ir jānotiek, lai būtu augstāka latiņa.
Jo kurš gan mums valsti izvedīs uz pareizā ceļa?
Viduvējības? Arī pedagogi apzinās, ar ko viņi strādā.
Cik ļoti izglītības kvalitāte atšķiras starp novadiem? Vai tiešām finansējuma un pedagogu trūkums ir galvenie faktori, kas ietekmē skolēnu sekmes?
– Nevienam tas nav noslēpums… Ja paskatāmies, kā koncentrējas iekšzemes kopprodukts, kāds tas ir Rīgā, kāds Latgalē, kāds Pierīgā – kāds Kurzemē vai Vidzemē. Tam – sociāli ekonomiskai situācijai – ir ietekme uz bērnu sniegumu. Ja ģimene būs situēta, vecākiem pašiem labākas izglītības, tad, protams, arī bērni būs motivētāki mācīties, bet vecāki motivēti viņus motivēt – un rezultāti būs labāki.
Bet mums – valstij, pašvaldībām, skolām – ir jādomā par visiem bērniem!
Pašvaldībām IZM pārmet: “Jūs nepietiekami strādājat ar skolu tīklu!” Es gribētu teikt – tā nav! Aizvadītajos 23 gados tika slēgta 401 izglītības iestāde. Pēdējos piecos, sešos gados ir slēgtas pavisam 175 izglītības iestādes, bet deviņdesmit divām ir pazemināta pakāpe [no vidusskolas uz pamatskolu, no pamatskolas uz sākumskolu].
Turklāt vēl pēdējos piecos, sešos gados skolas ietekmē arī demogrāfija. Pēdējos četrus gadus tā stāv uz vietas – valstī ir apmērtam 207 tūkstoši skolēnu. Skolu skaita kritums, skolēnu kritums – šīs līknes ir tuvu. Nav tā, ka skolēnu skaits krīt, bet skolu skaits nē.
Pašvaldība mērķtiecīgi kārto savus skolu tīklus, bet reāli skatās, kā būtu labāk. Tagad Ogrē ir jauna valsts ģimnāzija, tomēr novada pašvaldībā saglabā vidussskolu Ķegumā, kas it kā ir pavisam tuvu centram, arī Lielvārdē.
Rēzeknes lielais novads [ap valstspilsētu, kas tajā neietilpst – BNN] ir 15 gadus veidojis savu skolu tīklu. Veidojis attīstības centru Maltā, klāt novadam nāca Viļāni. Tās ir dzīvas vietas! Taču, ja piemēro IZM kvantitatīvos rādītājus, tur vidusskolas nepienākas.
Mēs sakām – šiem kritērijiem jābūt saprotamiem, sasniedzamiem un līdzsvarotiem. Lai neiztukšotu laukus, lai nebūtu viena vidusskola no otras 50 kilometru attālumā. Vai 90! Šis attālums varētu būt 25–30 kilometri. (Taču ja man savā laikā būtu vidusskola kaut vai 25 kilometrus no mājām, es to nebūtu beigusi, jo vecāki mani tur nevarētu palaist…) Jo tālāk skola no mājām, jo tas ģimenei ir dārgāk. Tam nepieciešami papildus autobusi, bērns ceļā pavada vēl garāku laiku. Turklāt novadu centriem jābūt gataviem šos bērnus paņemt.
Vēl viena problēma. Lietuvā tika pieteikts pedagogu streiks, kuram viena prasība ir mazāks skolēnu skaits klasē. Jau ir sasniegta tā robeža, kad pedagogs vairs nevar normāli strādāt. Taču IZM ziņojums piedāvā tikai divus skaitļus – 10 vai 25 skolēni klasē.
Maksimālais daudzums nav noteikts, bet paralēlklasi var atvērt tikai tad, ja ir 32 skolēni. Mēs, LPS, prasām trīs pakāpes – 10, 16 un 25 skolēni kā maksimums. Vidusskolas posmā varētu vairāk, bet ne pamatskolā!
Šobrīd uzliek nesamērīgus kvantitatīvos kritērijus, lai pašvaldības tos nevarētu izpildīt – un valsts nedotu finansējumu.
Te tiek meklēta nauda – skolu tīklā. Mērķis ir ļoti labs – pedagogiem jāpaugstina algas. Bet ir viena nianse. Ja mēs liekam šādus kritērijus un vēlamies samazināt skolu skaitu, tad – kur paliks bērni pēc 9.klases? Tie, kuri neiet uz vidusskolu nepietiekamu zināšanu, jo vietu skaits ir ierobežots, vai ģimenes apstākļu dēļ? Virzam uz profesionālo izglītbu?
Mums, LPS, interesē, vai IZM vispār ir datu bāze, cik mums ir profesionālās izglītības iestāžu, kāda ir to kapacitāte, kādas apmācību programmas? Vai tur ir dienesta viesnīcas? Izglītības ekosistēmai ir svarīga profesionālā izglītība.
Ja no iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, ko saņem pašvaldības, tie pieci procenti nebūtu noņemti [samazinot līdz 75%], mēs izglītībā – tā ir prioritāte visās pašvaldībās! – varētu sasniegt vairāk, jo spētu piemaksāt skolotājiem.
Paldies par to, ka katram bērnam tagad ir dators, notiek digitalizācija. Taču mēs varētu arī te būt daudz tālāk, Nopirkt datorus ir tikai viens solis. Ir jāpārbūvē skolās tīkli, lai šos datorus var pieslēgties internetam, citādi tie pārtiks tikai no savā atmiņā ielādētā. Hrombūki taču strādā Wi-Fi tīklā!
Jūsuprāt, ministres vīzija, ka visās Latvijas skolās būtu iespējama vienāda/līdzīga mācību kvalitāte, ir reāla vai utopiska?
– Vienmēr būs atšķirība. Vienkārši tāpēc, ka mums bērni ir atšķirīgi. Vienam padodas viens, otram – kas cits. Kā viņus lai vērtējam? Šobrīd to dara pēc centralizētajiem eksāmeniem matemātikā, angļu valodā (pateicoties digitālajai videi, sekmes kļūst arvien labākas) un latviešu valodā. Pateikt, balstoties trijās atzīmēs, ka tur ir labi, tur slikti – tas nozīmē visus nivelēt. Jau teicu – ir arī ģimenes sociāli ekonomiskā situācija.
Vai jūs varat izklāstīt mums, profāniem, pašvaldību prasības vienkāršāk, “lozungu līmenī”? Vienu LPS “lozungu” es jau sadzirdēju: atdodiet mums atņemtos 5% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa!
– Cits lozungs ir “Uzticieties pašvaldībām!” Nevis pateikt no augšas, kā jābūt, bet ļaut pašvaldībām izlemt, kuras skolas un kur ir jāsaglabā. Jo pašvaldībās tāpat ir vēlēti deputāti. Pašvaldība nav sev ienaidnieks! Tās rīkojās, raugoties uz savu novadu attīstību.
Mazo vidusskolu audzēkņi veiksmīgi startē uz augstskolām, pat 90% to absolventu tiek budžeta grupās. Kāpēc tiek manipulēts ar cipariem, lai pierādītu, ka šīs skolas nav kvalitatīvas? Skaitliskie parametri tiek izvēlēti tā, lai piespiestu pašvaldības slēgt skolas, lai izbrīvētos līdzekļi. Tāpēc mēs gribam runāt ar IZM par izglītības kvalitāti un par skolām pie ES ārējās robežas.
Skaidrs, kāpēc ar reformu nav apmierinātas tā dēvētās “lauku” pašvaldības, jo tām jāslēdz skolas. Taču dusmojas arī bagātā Pierīga, kur, atvainojos, vēl notiek tautas atražošana. Tas rada aizdomas, ka skolu tīklu “konsolidācijas” mērķis nav labāka izglītība ar mazākām izmaksām, bet gan prasta budžeta taupīšana.
– Es nedomāju, ka tas ir vien tāpēc, lai atņemtu un pārdalītu. Mērķis ir definēts ļoti skaists. Taču Rīga, Pierīga, visas lielās pilsētas ir neapmierinātas. Lielās pilsētas – un lielās skolas – saka: jā, atalgojums pedagogiem ir jāceļ, bet to nevar darīt uz citu pedagogu rēķina! Tam ir jāaug līdzi tautsaimniecībai – vienmēr taču skolotājiem tika solīti 120% no vidējās algas sabiedriskajā sektorā. Izrādās, IZM vienkārši vēlās samazināt pedagogu skaitu, kā argumentu tam solot kvalitatīvu izglītību.
Atļaušos vienu repliku: atvainojos, vai jūs, kad valsts “no augšas” ieviesa administratīvi teritoriālo reformu, nesaskārāties ar terminu “smart shrinking” jeb “viedā saraušanās”? Šīs reformas “tēva” Jura Pūces, toreizējā VARAM vadītāja, ziedu laikos ierēdniecība tādu konceptu – mudināt/spiest cilvēkus no pagastiem migrēt uz “reģionu attīstības centriem” – sludināja kā pilnīgi pašsaprotamu. Te atkal ir jauns “smā’t šrinkin'”…
– Mūsu uzdevums ir līdzsvarot valsts attīstību, lai visiem bērniem būtu tiesības un iespējas mācīties viņiem pieejamā izglītības iestādē.
Gan ministre Čakša, gan LIZDA vadītāja Vanaga intervijās minēja: katras pašvaldības īstenotā izglītības politika ir lielā mērā atkarīga no domes vadītāja/vadības nostājas. Viens piemērs: veselības apdrošināšana skolotājiem vietām ir, citur nav – apmēram puse uz pusi. Tāpat – atšķirība skolotāju algās.
Vai LPS ir iespējas, mehānismi un griba panākt, lai pašvaldību devums skolām un skolotājiem būtu “homogēnāks” – izlīdzinātāks, bez krasām atšķirībām?
Te es viņām abām oponēšu. Jo tiek aizmirsts, ka 2021.gadā bija administratīvi teritoriālā reforma. Tā neskāra 16 pašvaldības – lielās pilsētas. Tām jau bija sava izglītības stratēģija, Savukārt veselai rindai citu pašvaldību nāca klāt mazie novadi. Cēsu novadā attālākie pagasti ir 70 un vairāk kilometru tālu no pilsētas. Jēkabpils un Aizkraukles novadi, kas atrodas abos Daugavas krastos…
Jaunajam deputātu sastāvam pēc reformas bija jāstrādā – 2021.gada jūnijā bija vēlēšanas! – pie nākamā mācību gada pilnīgi citos apstākļos. Tad tika strādāts, lai visu – skolas, ēdināšanu, transportu – vienkārši salāgotu. Tikai tagad pašvaldības, ko skāra reforma, kopumā var pārskatīt savu skolu tīklu.
Es brīnos, kāpēc te [pamāj uz ziņojuma “foliantu”] nav nekas par šo mācību gadu. Vairāk nekā divdesmit vidusskolās nav atvērtas 10.klases! Tas ir šajā mācību gadā pieņemts lēmums skolas slēgt, samazināt to pakāpi…
Ludzas novadā teju vai gandrīz visas vidusskolas jau ir slēgtas. Palika Zilupe, par ko mēs cīnāmies. Tā ir patriotiska vidusskola, piedalījās Dziesmu svētkos – un jūs to bērniem atņemsiet, liksiet viņiem braukt 40 kilometrus uz Ludzu? Tas ir prāta darbs? Es pilnībā nepieņemu šādu pieeju!
Pašvaldības plāno savu skolu tīklu, jo tie ir finanšu resursi, bet tās ņem vērā ģimeņu vajadzības un redz, kā varam virzīties uz priekšu. Visas pašvaldības un LPS, es pati. Es nepiekrītu šai [Čakšas un Vanagas izteiktai] kritikai.
Kāds ir/varētu būt pašvaldības ieguldījums izglītības kvalitātē? Izņemot, protams, to finansiālo pamatuzdevumu – skolu infrastruktūras uzturēšanu.
[Savaldīgi aizsvilstās.] Izglītības politiku veido IZM, reformas veido IZM. Kompetencēs balstītu mācibu saturu veido IZM. Metodisko atbalstu – ko kādreiz pedagogiem veica īpašs institūts – likvidēja, pārliekot uz pašvaldībām. Tas ir loģiski? Rezultāts būs tikai tad, ja valsts līmenī IZM labi sagatavos pedagogus,
Jau pirms desmit gadiem aicinājām, ka ir jāpievērš uzmanība augstākajai izglītībai, pedagogu sagatavošanai. Izglītības kvalitāte ir skolotāja rokās.
Labs pedagogs iemācīs tikai ar krīta gabaliņu rokā.
Matemātiku noteikti. Ja pedagogu nav – tad pārliek atbildību uz mums: “Jūs taču esat darba devēji – kāpēc jums tajā skolā nav pedagogu?”
Iedoma, ka slēdzot mazās skolas, atradīsies pedagogi, neiztur kritiku. Mums ir pieredze ar skolotājiem, kuri, strādājuši mazās klasēs, nespēj darboties ar 30 skolēniem. Tam vajag praksi, un viņi izvēlas neturpināt darbu skolā.
Es savukārt aicinātu LIZDA veidot profesijas prestižu. Šobrīd vairāk prevalē negācijas. Ja arodbiedrības biedri strādātu pie tā, lai palīdzētu uz vietas skolas direktoram, veidotu domu biedru grupu, mainītu attieksmi pret bērniem, “paņemtu paspārnē” jaunos pedagogus (tas būtu ļoti liels atspaids) – nevis visu laiku nostātos pretim: mums ir tādas prasības, šis ir slikti, tas ir slikti… Kāpēc viņi neiet palīgā – savā skolā?
Vanaga kundze – tāpat arī ministre! – aroda prestiža pamatu saredz pieklājīgā atalgojumā.
– Protams! Taču kāpēc valsts mērķdotācijā, ko pedagogu atalgojumam saņem pašvaldības, ir uzlikti griesti Pierīgas lielajām skolām? Tas nav pareizi. Ja skolotājs strādā ar 30 bērniem klasē, viņam ir attiecīgi jāsamaksā! Ir lietas, ko var atrisināt krietni vienkāršāk.
Vai arī LPS būtu radies iespaids, ka ir tādi IZM ierēdņi, kas maldina ministri um premjeru, sabotē valdības lēmumus? Šī ir Vanagas kundzes lielā sāpe.
– Jā, lasīju viņas sacīto. Es negribētu tik kategoriski teikt. Jo patiesāk – [mājiens uz izdrukas pusi] arī šajā informatīvajā ziņojumā – mēs parādīsim realitāti, jo vieglāk varēsim pārliecināt sabiedrību par viena vai otra lēmuma nepieciešamību un mazāk būs problēmu.
Es vairākkārt lūdzu ierakstīt ziņojumā informāciju par profesionālo izglītības iestāžu dienesta viesnīcu pieejamību. Tā arī to nepanācu. Tur nebūs labs rezultāts! Vietu trūkst, ir tādas iestādes, kurām vispār nav savas dienesta viesnīcas. Ir to projekti, kas apstājušies. Nu pasakām taču patieso ainu! Nevis to, kas parāda pašvaldības sliktā gaismā, pieminam, bet IZM problēmas piepucējam!
Mēs, Latvijas tauta un valsts, esam izgājuši caur daudz kam. Taču mēs gribam, lai mūs ciena, lai runājam par lietām, neko nenoklusējot – tad mēs kopā varēsim pieņemt adekvātus lēmumus.
Vai tiešām sarunas ar IZM ir tik asas, ka – tā intervijā paspruka Čakšas kundzei – tajās pašvaldības “kliedzot uz ministriju”? Viņas padomnieks gan koriģēja, ka tie esot tikai “atsevišķi pašvaldību NVO pārstāvji”, bet tomēr: tik skarbi tajās iet?
– Domāju, tas ir pārspīlējums. Es tādās sarunās neesmu bijusi. Tajās, kurās esmu piedalījusies, valdīja savstarpēja cieņa. Ir gan tautas paruna, ka viena pagale nedeg…
Piekrītat Vanagas kundzes agrākam uzstādījumam, ka ministrei būtu jāatkāpjas?
– Nē, mēs to nepieprasām. Čakšas kundze nu jau ir iestrādājusies, situāciju pārzina. Ja sarunas ar IZM notiks, vienai pusei otru sadzirdot – lai turpina darbu!
Stāvoklis izglītībā šobrīd Saeimā šķiet tiek samezglots, ka Čakšas krēslam kārotāju nav un valda liela ticamība, ka viņa paliks IZM vadībā. Taču tomēr – kādas LPS cerības vai bažas saistās ar jaunas valdības veidošanu?
– Šobrīd uz to skatāmies cerīgi. Mēs, LPS, nedalām pašvaldības pēc to vadību politiskās piederības, skatāmies pēc būtības. Mēs prasām, lai lēmumu par skolu tīklu – tajā nosakot skolēnu skaita parametrus – pieņemtu nevis Ministru kabinets, kā tas ir iecerēts, bet Saeima. Tas skar visu valsti!
Vai tad mums nav PARLAMENTĀRA republika?
Te vairs nevar dalīt: šis ir mans lauciņš, tas – tavs. Izglītībai – ko garantē Satversmes 112.pants un ko nodrošināt ir pašvaldību pienākums – ir trīs pamatelementi: pieejamība, kvalitāte, finanšu resursi. Mums šī kārtība ir samainīta. Pirmā vietā liek finanšu resursus, pēc tam skata visu pārējo – un katru reizi ir jāpierāda, kāpēc šis vai tas ir vajadzīgs.
Saeimas komisijas sēdē deputāte Viktorija Baire – viņa pārstāv ministri deleģējušo Jauno Vienotību – teica: “Pašvaldībām jābūt gatavām uz nepopulāriem lēmumiem. Nevar gaidīt, ka IZM atnāks “no augšas” un norādīs, [kuru skolu būtu jāslēdz]”. Jūs un LPS esat tam morāli gatavas – būt par “skolu bendēm”? Vai, pretojoties reformai, kļūt par “barjeru ceļā uz labāku izglītību Latvijas bērniem”?
– Biju tajā sēdē. Taču tas ir vienas deputātes viedoklis – vai vienas partijas – viedoklis, atbalstot savu ministri. Kopumā komisijas slēdziens bija cits – deputāti tādu informatīvo ziņojumu nevar atbalstīt, tādai reformai nepiekrīt.
Tāpat pašvaldību vadītāji ir ar mugurkaulu. Arī tie domju priekšēdētāji, kuri pārstāv Jauno Vienotību. Parunājiet ar valmierieti Jāni Baiku vai cēsinieku Jāni Rozentālu, Monvīdu Švarcu no Rēzeknes novada! Viņiem ir pilnīgi pretējs uzskats, kā jāveido skolu tīkls.
Vai ES ārējo robežu mēs gribam atstāt tukšu? Tur daudzi vidusskolu beidzēji aiziet mācīties par robežsargiem, muitniekiem, lai atgrieztos strādāt dzimtajā pusē. Mēs gribam tukšu Latviju, kurā ir tikai lielās pilsētas?
Atcerieties – “smā’t šrinkin'”…
– [Nopūšas.] Kas pēc tam būs?
Tad jau būs kāds pavisam cits “politiskais cikls”!
– Izglītībā jābūt ilgtspējīgai attīstībai. Taču, kā atkal nāk jauna IZM vadība, atkal ir jauns uzstādījums. Paskatieties taču reiz vienreiz, kas ticis iepriekš izdarīts! Kādi lēmumi ir pieņemti, kāda ir to ietekme – ne tikai uz bērniem un viņu ģimenēm, arī uz pedagogiem. Viņi nogurst no reformām.
Ja pasaka, ka te skolas vairs nebūs – kur jaunā ģimene dosies? Uz Rīgu? Viņi var atļauties tur nopirkt dzīvokli vai īrēt? Kur dosies? Tur, kur pieticīgi dzīvos, bet pelnīs vairāk…
Un viņu bērni skolā mācīsies Īrijas vēsturi…
– Jā… Mums ir gudri ļaudis, talantīgi. Sportā, mūzikā, mākslā – tik mazā tautā! Bet viņiem tagad valdībā neuzticās! Uzskata, ka viens kaut kur ir gudrāks par visu valsti…
Viena!
– Nevaram tādā veidā turpināt tukšot valsti! Vēlreiz teikšu: uzticēsimies viens otram! Uzticēsimies savām pašvaldībām! Tajās strādā brīnišķīgi, patriotiski ļaudis, kuri vēlas sava novada attīstību, lai tajā cilvēki dzīvotu, strādātu un atgrieztos. Kā atgriežas Baltinavā, pie pašas Krievijas robežas – tur strādā izcili jaunie zemnieki, apsaimiekojot tūkstošiem hektāru un atpērkot aramzemi no zviedriem.
Lasiet arī: BNN intervija | Skolu direktoru līderis: “IZM ir zaudējusi spožumu”
