Šie jautājumi tagad ļoti satrauc Latvijas sabiedrību. Iespējams, visvairāk tieši tos, kuri Edgaram Rinkēvičam patiesi vēl veiksmi viņa jaunajā izaicinājumā. Premjerpartijas vadības skaidrojumi bažas negaisina, tikai vairo.
Uz virsrakstā likto BNN jautājumu centās bez aplinkiem atbildēt kādreizējais politologs, tagadējais Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ijabs (Latvijas attīstībai).
– Tas ir baigi labais jautājums. Protams, Rinkēvičs šajā situācijā ir optimāla izvēle un cienīgs ieņemt Valsts prezidenta amatu. Sajūsma, kas patlaban ir ap viņu, pēc kāda laika gan noplaks, bet šis cilvēks kaut ko saprot no valsts pārvaldes un kuram, grozi kā gribi, ir lielākais saņemto plusu skaits šīs Saeimas vēlēšanās. Te neredzu nekādas problēmas.
Taču, ja runājam par virsrakstā uzdoto jautājumu, es teiktu tā: acīmredzot, kad sākās runas par Valsts prezidenta vēlēšanām, Vienotībā nebija varēšanas – ja viņi gribēja koalīciju saglabāt – dot premjeram iespēju piedāvāt tādu kandidātu, kas būtu pieņemams visiem koalīcijas partneriem. Nevis pieļaut, ka Apvienotais saraksts ar savu Uldi Pīlēnu tajā mirklī saplēš koalīciju gabalos.
No tāda viedokļa patlaban visi ir … Nu, piemēram – palasiet, ko raksta Jurģis Liepnieks: cik meistarīgi tas tika izspēlēts! Manuprāt, daudz meistarīgāk būtu, ja Vienotība būtu izvirzījusi drīzāk bezpartejisku kandidātu, kuru spētu atbalstīt visa koalīcija. Tagad cena, par ko vaicājat, ir tāda: Vienotībai būs prezidents Rinkēvičs – taču viņš, atšķirībā no Egila Levita, būs gana gudrs Rīgas pilī spēlēt patstāvīgu spēli, nebūs nekāda valdības marionete –, bet
Pati ieguvusi saspīlētas attiecības koalīcijas partneru starpā, un, visdrīzāk, Lembergu valdībā.
Tas ir diezgan problemātiski. Bet – dzīvosim, redzēsim…
Ko nozīmē “optimāla izvēle šajā situācijā”?
– Viņš ir pietiekami politiski pieredzējis, lai nekļūtu par valdības piedēkli. Rinkēvičs ir strādājis prezidenta kancelejā un pats pielicis roku Valda Zatlera slavenajam “rīkojumam nr.2” [tas ierosināja 10.Saeimas atlaišanas procedūras uzsākšanu – BNN].
Taču kāda būtu valsts izpildvaras rīcībspēja pandēmijā, ja “marionete” kā mūris nestāvētu aiz Krišjāņa Kariņa un viņa – atcerieties, arī Jūsu – valdības?
– Bija lietas, kurās viņš varēja būt krietni patstāvīgāks. [..] Levits pats izstājās no spēles, [..] un es domāju, ka bija ļoti lielas problēmas ar viņa padomnieku korpusu. Ja Levits gribēja pārvēlēties, viņam bija vajadzīgs cilvēks, kurš Saeimā šim nolūkam savāc balsis. Redzējām, ka tāda viņam nav. Pat tie, kuri Levitu sākotnēji virzīja, nebija gatavi “a priori” viņu atbalstīt šoreiz. Domāju, zemais reitings arī spēlēja ievērojamu lomu.
Par to “meistarīgo izspēlēšanu” – varbūt patiesībā Vienotība ļāvās iekrist azartā, domājot tikai par uzvaru, nevis tās radītām sekām? Tagad Kariņš stāsta, ka viņš no laika gala ir gribējis paplašināt koalīciju. Ar Lembergu…
– Te tiešām ir līdzība ar kāršu spēli, kad, ieejot azartā, sākas tendence iziet ar lieliem trumpjiem. Šajā brīdī tā varēja būt. Man šķistu, ka liels motivējošais faktors Vienotībā – gan iekšienē, gan publiskajā komunikācijā – bija
darīt visu, lai novērstu Pīlēna ievēlēšanu.
Kā mēs atceramies, pirms Rinkēviča pieteikšanas AS kandidāta ievēlēšana šķita diezgan vērā ņemams scenārijs. Arī pats Pīlēns – kā publiska figūra – nebūt nav neticams Valsts prezidents. Vienotībai, šķiet – neesmu pēdējā laikā tur ar nevienu runājis –, tā bija principa lieta: lai ko tas maksātu, nepieļaut konkurenta uzvaru. Viņus var arī saprast. Tā nu Vienotība “iztrumpēja” Pīlēnu.
Vai gūtā uzvara būs pūliņu un cenas vērta? Redzēsim… Jautājums – cik lielā mērā pats Kariņš grib vadīt valdību? Par to arī visādas baumas klīst. No vienas puses – alternatīvu īsti nav, no otras – cilvēkam varbūt ir citi karjeras plāni.
Jūs tviterī, sveicot ievēlēto valsts galvu, viņam atgādinājat Zatlera teikto, ka prezidents, ticis amatā, nevienam nav parādā. Rinkēvičam tas varētu izdoties?
– Jā. Tagad esmu arī pats uz savas ādas izbaudījis, ka iekšienē politiskais process ir daudz savādāks, nekā to vērojot no ārienes. Rinkēvičam tas nav nekas jauns, un
viņš noteikti negribēs būt par otru Levitu.
Turklāt varbūt tieši viņš, Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, iedēstīja Zatlera prātā šo atziņu…
– Domāju, tas bija Rinkēvičs, kas veidoja Zatlera prezidentūru – tas attiecas gan uz slaveno vīzīti Maskavā, gan “rīkojumu nr.2”. Šīs prezidenta vēlēšanas ir no tiem gadījumiem, kad “turpinājums sekos”. Redzam, ka šūmēšanās ir sākusies. Jautājums “Bija vērts?” man joprojām ir neatbildēts. Taču ir skaidrs, ka cena nebūs maza.
Lasiet arī: Koalīcijas paplašināšana “ļautu dinamiskāk virzīties uz priekšu”, prāto Ašeradens
