Jaunā gada svinēšanai ir daudz senākas saknes, nekā Ziemassvētkiem. Pirmās vēsturiskās liecības par Jaungada sagaidīšanu ir datētas pirms 4 000 gadiem senajā Babilonijā. Tikai babiloniešiem nebija nekāda Vecgada vakara 31.decembrī, viņi gada pirmā mēneša svētkus atzīmēja marta beigās, kad dienasgaisma bija vienāda ar tumsu.
Kā Jauno gadu sagaidīja senajā Mezopotāmijā. Babilona
Babilonieši zināja, kā ballēties. Patiesībā viņi Jauno gadu svinēja ar 11 dienu ilgu festivālu, kurā katrā dienā bija cits rituāls. Svētki, kurus sauca par Akitu, sākās pirmajā dienā pēc pavasara ekvinokcijas un līdztekus jauna gada sagaidīšanai tika atzīmēta arī debesu dieva Marduka uzvara pār ļauno jūras dievieti Tiamatu. Šajā laikā simboliski tika atjaunots esošā valdnieka mandāts vai arī kronēts jauns monarhs. Portāls History.com vēsta, ka karali atveda dieva Marduka statujas priekšā, viņam noņēma visas karaliskās regālijas un lika zvērēt, ka iepriekšējā gada laikā pilsēta vadīta godam. Pēc tam augstais priesteris iesita monarham, saņēma viņu aiz ausīm un vilka aiz tām cik spēka. Ja valdniekam šīs eksekūcijas laikā sāka birt asaras, tika uzskatīts, ka Marduks ar viņa veikumu ir apmierināts un karaļa valdīšana tika simboliski pagarināta vēl uz gadu.
Akitu laikā ielās tika izvietotas dievu statujas un veikti rituāli, kuri simbolizēja to uzvaru pār haosa spēkiem. Babilonieši uzskatīja, ka ar šiem rituāliem dievi simboliski attīra un atjauno pasauli, gatavojoties jaunajam gadam un pavasara atnākšanai. Dažādos laikos un tautās Jaunā gada sagaidīšanu mēdza saistīt ar citiem nozīmīgiem notikumiem, – reliģiskiem, astronomiskiem vai lauksaimnieciskiem, un arī Mezopotāmija nebija izņēmums – Akitu sakrita ar miežu ražas novākšanu.
Senajā Ēģiptē “gada atklāšanu” svinēja ar alus dzeršanu
Senajā Ēģiptē jauns gads sākās 19.jūlijā līdz ar Sīriusa heliakālo lēktu jeb šī debesu spīdekļa pirmās uzlēkšanas pēc neredzamības perioda. Ēģiptieši ticēja, ka Sīriuss jeb Sotis līdz tam 70 dienas bija pavadījis pazemes valstībā Duatā. Turklāt Sīriusa uzlēkšana parasti sakrita ar Nīlas cikliskajiem plūdiem, kas palīdzēja apūdeņot tuvējās lauksaimniecības zemes. Jaunais gads tika uzskatīts par atdzimšanas un atjaunotnes laiku, un to godināja ar svētkiem un īpašiem reliģiskiem rituāliem. Ēģiptieši šo jauno sākumu svinēja ar svētkiem, kas pazīstami kā “Wepet Renpet” – “gada atklāšana”.
Ir liecības, ka ēģiptieši šai dienā iedzēruši arī kādu stiprāku dzērienu. Atklājumi Mutas templī liecina, ka Hačepsutas valdīšanas laikā gada pirmajā mēnesī notika “Dzēruma svētki”. Šī vērienīgā ballīte bija saistīta ar mītu par Sehmetu – kara, tveices un slimību dievieti, kura gribējusi nogalināt visu cilvēci, taču viņas tēvs, Saules dievs Ra, šo dievieti ar lauvas galvu pierunāja asiņu vietā dzert alu ar granātābolu sulu. Sehmeta izdzērusi tik daudz alus, ka gulējusi trīs dienas bez pārtraukuma un šajā laikā viņas alkas pēc asinīm zudušas. Senie ēģiptieši šo cilvēces glābšanu tad arī svinēja ar mūziku, seksu, jautrību un lielu alus daudzumu.
Savukārt Ķīnā, kurai ir vairāk kā 3500 gadu sena jaunā gada svinēšanas vēsture, gads sākas otrajā jaunmēnesī pēc ziemas saulgriežiem, kas parasti iestājas janvāra beigās vai februārī, tādējādi iezīmējot pavasara sākumu. Katrs gads ir saistīts ar vienu no 12 zodiaka dzīvniekiem: žurku, vērsi, tīģeri, trusi, pūķi, čūsku, zirgu, kazu, pērtiķi, gaili, suni un cūku.
Ķīnā nekas nav mainījies gadu tūkstošiem ilgi
Domājams, ka tradīcija atzīmēt Lunāro Jauno gadu, kura tiek piekopta vēl šodien, radusies Šangu dinastijas laikā. Sākotnēji ar to tika atzīmēts pavasara stādīšanas sezonas sākums, tādēļ Ķīniešu Jaunais gads pazīstams arī kā Pavasara svētki, taču drīz vien svētki apauga ar mītiem un leģendām. Viena no tām vēsta par asinskāro briesmoni Nian (ķīniešu valodā tas nozīmē “gads”) kurš katru Jauno gadu nācis postīt ciemus. Lai briesmoni aizbaidītu, ciema iedzīvotāji sākuši greznot savas mājas ar sarkaniem rotājumiem, dedzināt bambusu un skaļi trokšņot. Viltība nostrādāja, bet spilgtās krāsas un gaismas, kas saistītas ar Nian atbaidīšanu, ar laiku kļuva par svētku sastāvdaļu. Svētki tradicionāli ilgst 15 dienas, un to fokusā ir māja un ģimene. Līdzīgi kā pirms vairāk kā 3000 gadiem cilvēki tīra savas mājas un pie viena atbrīvojas no visa liekā, pie durvīm un logiem piekarina sarkana papīra strēmeles un citus sarkanus rotājumus, iededz lāpas un spridzina petardes Nian aizbiedēšanai, atmaksā parādus un cenšas, cik nu tas iespējams, pabeigt aizejošā gada darījumus un, protams, pulcējas svētku mielastā kopā ar radiniekiem. Lunārā Jaunā gada svinību beigas iezīmē slavenais laternu festivāls, kura laikā tiek izdejota iespaidīgā Pūķa deja. Un vēl viens interesants fakts – pēc tam, kad 10. gadsimtā tika izgudrots šaujampulveris, ķīnieši bija pirmie, kas Jauno gadu sagaidīja ar uguņošanu.
Senajā Romā gads sākās ar laba vēlējumiem, vīģēm un medu
Senajā Romā agrāko zināmo kalendāru izveidojis tās dibinātājs Romuls vēl 8.gadsimtā pirms mūsu ēras. Šajā kalendārā bija vien desmit mēneši, tajā nebija noteikts ziemas periods un tas sākās ar pirmo pavasara mēnesi, kurā par godu kara dievam Marsam tika nosaukts par “Martius”. Tomēr viņa pēctecis ķēniņš Numa Pompīlijs (Numa Pompilius, leģendārais valdīšanas laiks bija 715.–673. gads p. m. ē.) pievienoja kalendāram vēl 50 dienas – ziemas mēnešus – januāriju, visticamāk, par godu jauna sākuma dievam Jānusam, un februāriju, tādējādi atsaucoties uz šajā mēnesī piekoptajiem attīrīšanās rituāliem jeb “Februu”.
Kad 46. gadā pirms mūsu ēras par Romas valdnieku kļuva Jūlijs Cēzars, viņš astronomam un matemātiķim Sosigēnam uzdeva izveidot jaunu kalendāru, kurš būtu saskaņots ar Sauli. Jauno kalendāru nosauca par Jūlija kalendāru un tas stājās spēkā 45.gadā pirms Kristus. Pēc šī kalendāra Jaunais gads Romā oficiāli sākās 1.janvārī. Juliāna kalendārs arī ieviesa papildu dienu ik pēc četriem gadiem – to, ko mēs tagad saucam par garajiem gadiem, taču gada garums no patiesā atpalika par 11 minūtēm un 14 sekundēm. Rezultātā līdz 15.gadsimta vidum tas bija no Saules cikla novirzījies aptuveni par desmit dienām. Katoļu baznīca pamanīja šo neatbilstību, un 1582. gadā pāvests Gregors XIII ieviesa jaunu, Gregora kalendāru. Arī šis kalendārs par jauna gada sākumu noteica 1.janvāri.
Senie romieši 1.janvārī nesa upurus divsejainajam Jānusam, cerot uz šī dieva dāvāto veiksmi nākamajā gadā. Šī diena tika uzskatīta par pamatu nākamajiem divpadsmit mēnešiem, un bija ierasts, ka draugi un kaimiņi gadu iesāka apmainoties ar laba vēlējumiem un dāvinot cits citam vīģes un medu. Saskaņā ar dzejnieka Ovidija teikto lielākā daļa romiešu arī izvēlējās vismaz daļu no pirmās Jaunā gada dienas strādāt, jo dīkstāvi uzskatīja par sliktu zīmi pārējam gadam.
Lasiet arī: Kāpēc mēs apdāvinām viens otru Ziemassvētkos? Vēsturisks ieskats tradīcijā
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!
