Pie slimnīcas Sanpaulu pēc slavenā futbolista nāves pulcējās fani, no kuriem daudzi bija tērpušies kreklā ar numuru 10, kas bija Pelē skaitlis, raksta britu raidorganizācija BBC.
Tas bija brīdis, kurš nenovēršami tuvojās, bet no kura visi baidījās. Pelē jau ilgstoši ārstējās, un cieta no resnās zarnas vēža. Pēc viņa aiziešanas mūžībā slimnīca paziņoja, ka slimnīcas personāls sērās ir kopā ar Pelē ģimeni un visiem, kas skumst par futbola karaļa zaudējumu.
Pelē bija spoža zvaigzne futbola pasaulē, tomēr brazīļiem viņš nozīmēja vēl daudz vairāk. Jaunievēlētais Brazīlijas prezidents Luišs Inasiu Lula da Silva (Luiz Inacio Lula da Silva) sacīja, ka viņam ir bijis gods vērot Pelē laukumā, un tā esot bijusi ne vien futbola spēlēšana, bet gan izrāde. Ierakstā mikroblogošanas vietnē Twitter da Silva rakstīja:
«Tikai dažiem brazīļiem ir izdevies nest valsts vārdu tik tālu kā viņam.»
Vecākās brazīļu paaudzes atcerējās Pelē kā spēlētāju, savukārt jaunākajiem brazīļiem tika stāstīts par futbolista fenomenālajām prasmēm un meistarību. Pelē statuss bija tik svarīgs valsts pašlepnumam, ka 1961.gadā Brazīlijas prezidents Žāniu Kvadruss (Janio Quadros) pasludināja viņu par nacionālo dārgumu, un tas nozīmēja, ka futbolists nevarēja tikt «pārdots» ārzemju klubiem.
Futbola karaļa stāsts vienlaikus ir arī stāsts par neticamiem panākumiem valstī, kur rasisms un sociālo slāņu atšķirības bija un joprojām ir dominējošas – Pelē bija melnādainais, kas nāca no nabadzīgas vides. Pats futbolists gan nereti tika kritizēts, ka maz runā par rasisma problēmām, toties viņš vienmēr uzsvēra, ka futbols var vienot pilnīgi visus brazīļus, neatkarīgi no izcelsmes.
Pelē neiesaistījās politikā, un arī par to mēdza nonākt kritikas krustugunīs. Daudziem šķita, ka tā ir vājuma pazīme, ņemot vērā futbolista milzīgo ietekmi. Tajā pašā laikā valstī, ko politika regulāri sašķēlusi, klusēšana ļāva Pelē pacelties pāri politiskiem strīdiem, un kļūt par brazīļu iemīļotu personību.
