Autore: Ilona Bērziņa/viedokļa raksts.
Vagonu noskriešana no sliedēm Šķirotavas B parkā kārtējo reizi liek domāt, ka VAS “Latvijas dzelzceļš” valda bardaks un labā roka īsti nezina, ko dara kreisā. Par laimi, šajos vagonos nebija nekādu bīstamo kravu un vēl jo vairāk paveicās, ka cilvēki necieta. Taču šis nav vienīgais stāsts par LDz neizdarību, vēl ir arī laikus nepabeigtā vilcienu pieturu modernizācija un miljonos mērāmas Eiropas naudas zaudējums.
Dzelzceļa infrastruktūra ir nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļa, tādēļ valsts uzņēmumam – “Latvijas dzelzceļam” – ir pienākums raudzīties, lai tā būtu atbilstoši uzturēta (jo īpaši šajos ģeopolitiskajos apstākļos) un tikpat perfekta kā Šveices pulkstenis. Realitātē mēs dzirdam, ka šīs infrastruktūras uzturēšanā ir 70 miljonu eiro deficīts, kas jāsedz no valsts budžeta. LDz diez cik labi nesokas arī ar vērienīgo pasažieru infrastruktūras modernizācijas projektu, kuram jau vajadzēja būt pabeigtam, bet kura kā nav, tā nav. Kravu plūsmas apsīkums pa dzelzceļu tiešām ir smagi ietekmējis LDz finanses, taču vismaz šajā gadījumā tas nav vainojams, jo minētajam projektam lielāko naudas daļu – 37 miljonus eiro, dod Eiropa. Varētu jautāt – kāds tam visam sakars ar vagonu noskriešanu no sliedēm šķirošanas uzkalnā? Vistiešākais. Kā vienā, tā otrā gadījumā varam runāt par nolaidību un, atvainojos par žargonvārdu, bardaku.
LDz taisnojas, ka nenostrādāja vilcienu apturēšanas tehnoloģijas, vagoni sāka ripot no uzkalniņa lejup un ietriecās citā sastāvā.
Taču vai šīs tehnoloģijas nav vismaz laiku pa laikam jāpārbauda, lai izslēgtu šādu “nenostrādāšanas” iespēju? Ja reiz LDz sevi pozicionē kā vienīgo uzņēmumu, kuram Latvijā ir tiesības nodarboties ar vagonu šķirošanu, tad uzņēmuma pienākums ir nodrošināt, lai sistēma strādātu perfekti, nevis galvenokārt domāt par to, kā dabūt no valsts vēl kādu dotāciju. Gan jau vainīgais “pārmijnieks” tiks atrasts, par to šaubu nav, taču jājautā, cik smagas sekas būtu, ja šī automātiskā lēnināšanas sistēma uzkārtos tad, kad jāsabremzē vagoni ar bīstamu kravu?
Otrs jautājums ir par tiem 20 miljoniem Eiropas fondu naudas, ko LDz pazaudēja muļļāšanās dēļ ap 48 vilcienu pieturvietu modernizāciju.
Tiesa, ir cerības uz naudu no jaunā ES budžeta, taču tā vēl jāiegūst. Tomēr ja reiz projektu bija paredzēts pabeigt divu gadu laikā (līgumu noslēdza 2021.gadā), tad kā gan var būt tā, ka līdz pagājušā gada beigām pagaidu ekspluatācijā bija nodotas vien divas (!) pieturvietas? Turklāt kavēšanās ar projekta realizāciju nebūt nav vienīgā kļūme, vēl bija tāda lieta kā LDz darbinieku iesaistīšanās būvdarbos un no LDz šim nolūkam nomātā tehnika, ko Eiropas noteikumi neatļauj. Ja reiz LDz vadība nepiefiksēja, ka par šo dubulto finansējumu Eiropa nemaksās, tad tāda sīka vienība kā problēmas ar vilcienu apturēšanas tehnoloģijām Šķirotavā, visticamāk, arī nevienu neinteresēja. Līdz brīdim, kamēr vagoni noskrēja no sliedēm… Tas viss liek domāt, ka LDz nav skaidrības, kurš īsti par ko ir atbildīgs, kurš kuram par ko atskaitās un kurai galvai būtu “jāripo”, ja kaut kas tiek salaists grīstē.
Būs interesanti vērot, kā uz to visu reaģēs satiksmes ministrs Kaspars Briškens – izliksies, ka kaut kādu dažu vagonu noripināšanās no šķirotavas uzkalna tāda sīka kļūme vien ir, vai tomēr par dzelzceļa infrastruktūru atbildīgajam valsts uzņēmumam pieprasīs sīkāku skaidrojumu? Atklāts ir arī jautājums, kam jāuzņemas atbildība par laikus neuzceltajām pieturvietām un joprojām tā arī nepaaugstinātajiem pasažieru peroniem – tikai un vienīgi būvniekiem, vai tomēr arī LDz valdei un padomei, kuras nevarēja neredzēt, ka tik nozīmīgs projekts palicis “uz pauzes”? Ja vēl var dot aizplīvurotus mājienus par šomēnes no amatiem atbrīvoto LDz finanšu direktora un Tehniskās direkcijas vadītāja neizdarību attiecībā uz Eiropas līdzfinansēto būvprojektu kavēšanos, tad automātiskās lēnināšanas sistēmas nenostrādāšanu viņiem pārmest būtu grūti.
Gan jau LDz vainīgos par vagonu sadursmi atradīs – vai tas būs kāds ierindas darbinieks vai arī tehnikas kļūme, ko iepriekš nu nekādi nevarēja paredzēt, redzēsim. Un te nu jautājums satiksmes ministram Briškenam – vai pēc visām šīm nebūšanām Latvijas nacionālajai drošībai kritiski svarīgās dzelzceļa infrastruktūras uzturētājs izpelnīsies pastiprinātu ministra uzmanību, vai arī viss beigsies kā vienmēr – bez kādām sekām un izmaiņām.
