Starptautiskais dzelzceļa projekts Rail Baltica, par ko mūsu politiķi nesen runāja ar milzu entuziasmu, arvien vairāk sāk izskatīties pēc Latvijas valstsvaras sev kaklā uzsieta dzirnakmens, tai apmātā apņēmībā brienot arvien dziļāk ezerā.
Sabiedrību, medijus un ekspertus jau nomāc bažas par nespēju apmaksāt miljardiem vērtos būvdarbus – kas, kā tiek vēstīts, arvien sadārdzinās – un par trases projektēšanas darbu aizkavēšanos [lasiet šeit]. Tagad bažu iemesliem ir pievienojušies Rail Baltica iepirkumā atraidītu Turcijas uzņēmumu apvienības draudi tiesāties ar Latvijas valsti.
Cik nopietni ir šādi nodomi, vēl nav zināms varbūt pat pašiem draudētājiem. Taču diez vai varam paļauties uz to, ka šīs pretenzijas izrādīsies vienīgi miljardiem vērtu iepirkumu zaudējušu uzņēmumu vēlme uzlabot sev garastāvokli ar – ļoti kategoriskiem un publikas iztēli rosinošiem apgalvojumiem pieblīvētu – preses relīzi [te ir lsm.lv pārstāsts].
Tas, ka mums Latvijā abu holdingu nosaukumi – IC Içtaş Inşaat Sanayi Ve Ticaret A.Ş. un Doģuş İnşaat Ve Ticaret A.Ş. – neko neizsaka, vēl nenozīmē ka tādēļ tie, savā “portfolio” uzrādot atomelektrostacijas vai Pulkovas lidostas Maskavā būvdarbus, nav finansiāli vareni, starptautiski ietekmīgi un dziļi nokaitināti.
Tāpēc, īpaši atceroties mūsu nacionālo pašapziņu pazemojošo – gadiem ilgo, politisko intrigu un juridisku draudu caurvīto – pasažieru elektrovilcienu iegādes “sāgu”, māc nelāgas nojautas: ar gigantomānisko Rail Baltica projektu kuru katru brīdi varam atjēgties totāli izgāzušies. Valsts, protams, tādēļ diez vai izputēs – pat tad, ja nāktos atmaksāt no eirofondiem saņemto naudu kā izķēzītu. Savilksim ciešāk jostas un…
Taču mūsu valstsvarai draud politisks un morāls bankrots, un zem Rail Baltica projekta drupām varētu tikt apbedīta gan Krišjāņa Kariņa [“Bye, bye, Brussel/Bruxelles!”], gan Evikas Siliņas (abi – JV) politiskā nākotne. Tas nekas, ja Ministru prezidente ir šo “dzirnakmeni” tikai nupat saņēmusi mantojumā jau no garas savu priekšteču virtenes…
Būtu džentlmeniski un citādi godīgi, ja atbildību par iespējamo izgāšanos uzņemtos Kariņš –
Viņš valdību vadīja četrarpus gadus!
Ak jā, neaizmirsīsim, ka sabiedrības sašutums – kaut vai tik tuvajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās – vēl taču var arī “pie kāķa uzvilkt” vairākus satiksmes ministrus vai kandidātus. Pamats nervozēt ir arī ilggadējam “Brisbūras iemītniekam” Robertam Zīlem, kurš no Rail Baltica ieceres pirmsākumiem bija tās kaismīgs “advokāts”.
***
Protams, te mēs nedrīkstam izslēgt iespēju, ka sabiedrībā uzjundītā trauksme par Rail Baltica iespējamu izgāšanos varētu būt pavisam banāla “informatīvā kara” hibrīdkampaņa. [Aizdomas par to raisa daža Latvijas medija klajā vienpusējība un lēts melodramatisms problēmas atspoguļošanā.] Taču diemžēl šai trauksmei informatīvajā telpā nav nekāda autoritatīva atspēkojuma – vai vismaz kaut cik pārliecinoša apliecinājuma, ka valdība kontrolē situāciju un redz ceļu sekmīgai virzībai.
Kamdēļ tad valdībā strādā “stratēģiskās komunikācijas” padomnieki un veselas nodaļas? Tikai tāpēc, lai ražotu “kopīpeista” relīzes par to, ka maizesdevējs atkal kaut kur devies “pārgriezt lentīti” vai “tikties ar tautu”?
Tieši tas, ka Ministru kabinetā un vispār politiķu retorikā
projekts šķiet kļuvis par “striķi, ko nepiemin”,
patlaban rada vislielākās bažas. Tas uzjunda aizdomas par politiskās varas vēlmi izmisīgi izvairīties no atbildības par Rail Baltica. Siliņu un satiksmes ministru Kasparu Briškenu (P) var pat tīri cilvēciski saprast – ne jau viņi ir šo putru ievārījuši. Taču vismaz ministrs nevar atteikties no tās strēbšanas.
Viss, ko projekta īstenotāji šonedēļ ir publiski likuši pretim sabiedrības “astoņus miljardus vērtam” satraukumam, ir pusanonīma izpildītāja – par Rail Baltica izbūvi Latvijas teritorijā atbildīgās SIA Eiropas dzelzceļa līnijas (EDzL) valdes priekšsēdētājs Kaspara Vingra – daži visai izplūduši paziņojumi.
Par to, ka izskanējušie pieņēmumi par Rail Baltica izmaksām “ir ar augstu nenoteiktības koeficentu”, ka “jebkurš skaitlis, kurš izskan, pašlaik tomēr vairāk ir minējums”. Skaidri to visu Rail Baltica īstenotāji varēšot pateikt vien tad, kad pilnībā būs pabeigti būvprojekti.
Vēl viņš ir izpaudies par to, ka Rail Baltica joprojām esot iespējams pabeigt 2030.gadā. Vēl – ka projektā sākto darbu turpināšanai naudas pietiekot [vairāk šeit]. Ja vien Vingra teikto apliecinātu “kaut vai” satiksmes ministrs, tam būtu pavisam cits svars. Tagad grēkaža lomai nolemtā menedžera vientuļie paziņojumi uzbāzīgi atgādina ugunsgrēka dzēšanu ar minerālūdens pudeles palīdzību.
***
Nav īsti skaidrs, cik Turcijas uzņēmumu apvienības pretenzijas par tās noraidīto – par pusmiljardu izdevīgāko piedāvājumu ir juridiski pamatotas, taču apsūdzības jau augstāk piesauktajā relīzē ir pasniegtas prasmīgi un intriģējoši. Ļoti gribētos no kādas valdības pilnvarotas amatpersonas
uzzināt atbildi kaut vai par šo:
“…uzvarētājapvienības E.R.B Rail Baltica JV itāļu kompānija Rizzani de Eccher S.P.A. pusotru gadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā joprojām turpina strādāt Krievijas teritorijā. Savukārt cita šīs apvienības dalībnieka – Francijas Eiffage Génie Civil SAS grupas uzņēmums – aktīvi strādā Krievijas Federācijas teritorijā ar sev piederošu uzņēmumu ООО КЛЕМСИ РУС, un saskaņā ar publiski pieejamo informāciju divi no šī uzņēmuma klientiem ir iekļauti sankciju sarakstā…”
Skaidrs, ka diez vai – sava darba specifikas dēļ – tas būs kāds Valsts drošības dienesta pārstāvis, lai ar skaidrošanos sargātu šīs iestādes reputāciju no Turcijas uzņēmumu apvienības kategoriskiem apvainojumiem par politiska pasūtījuma apkalpošanu. Taču no iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (JV) mēs gan varam prasīt publisku iestāšanos par viņa pārraudzītā dienesta labo slavu – vai arī organizatoriskus secinājumus, ja uzņēmumu izteiktajos apvainojumos tiešām ir kāds patiesības grauds.
***
BNN, sazinoties ar Satiksmes ministrijas Komunikācijas nodaļu, no tās ierasti operatīvi saņēma atbildi uz lūgumu komentēt Turcijas uzņēmumu pretenzijas un tiesu darbu draudus. Šis ir ministrijas viedoklis par to (norādīts, ka sagatavots sadarbībā ar Dzelzceļa politikas un infrastruktūras departamentu un citiem ministrijas ekspertiem):
“Trīs Baltijas valstis jau 2016.gadā vienojās par Rail Baltica būvdarbu pasūtīšanu atbildīgajām organizācijām, Latvijā to uzticot SIA Eiropas dzelzceļa līnijas.
Konkrētajā iepirkumā attiecībā uz vienu pretendentu pieņemtais izslēdzošais lēmums un tā publiski izskanējušie apstrīdēšanas argumenti ir balstīti uz faktiem un apsvērumiem, kuru pamatotības pārbaude ir kompetento institūciju, tostarp tiesas ziņā, lai tās varētu pieņemt tiesību aktos paredzētos lēmumus. Ievērojot labas pārvaldības principus, Satiksmes ministrija šajā lietā atbalsta caurspīdīgumu, lai process nekaitētu Rail Baltica projekta un Latvijas uzņēmējdarbības vides reputācijai.
Vienlaikus norādām, ka ne Satiksmes ministrija un arī ne uzņēmums Eiropas Dzelzceļa līnijas
nav oficiāli informēti par tiesas pieteikumu.
Šobrīd pieejama tikai publiski medijos izskanējušā informācija.”
Valodā brīvāku vērtējumu – kā jau privātpersona – mūsu portālam pauda viens no BNN uzrunātajiem nesenajiem satiksmes ministriem – Tālis Linkaits (JKP):
***
Protams, varētu pavaicāt bijušai finanšu ministrei (vai “parakt” arhīvos), ko viņa pati paveikusi Rail Baltica dzīvotspējas labā. Taču Danas Reiznieces-Ozolas teiktais portālam kasjauns.lv vismaz vienā lietā ir nepielūdzami precīzs – par miljardiem vērtu un stratēģisku projektu ir tieši atbildīga Latvijas valdība un tās vadītājs.
Tas, ka nesenais premjers Krišjānis Kariņš izliekas šo politisko aksiomu nesaprotam, rada papildus pamatojumu sabiedrības šaubām par Rail Baltica veiksmīgu īstenošanu. Projekta finanšu problēmas, lai cik milzīgas tās būtu, iespējams, ir pat otršķirīgas. Kā smejies, arī šajos laikos – kaut Mario Dragi vairs nevada Eiropas centrālbanku – Brisele naudu patiesi labai lietai varētu “piedrukāt”.
Valdība ir jau zaudējusi informatīvo karu par Rail Baltica – tieši ar tīšu izvairīšanos tajā iesaistīties. Tāpēc atbilde uz virsrakstā likto jautājumu ir viennozīmīga: par – pagaidām vēl, paldies D#vam, tikai hipotētisko!!! – izgāšanos būtu personiski jāatbild Kariņam.
***
Virsrakstā minēju “dzīres”. Ja vien kādam tas interesē, no sākta gala biju skeptisks par šo gigantomānisko projektu. Nekādi nespēju saskatīt tajā biznesa potenciālu – īpaši atceroties entuziasmu, ar kādu starp trijām Baltijas “māsu” galvaspilsētām tika nolikvidēta dzelzceļa satiksme. Tagad tiek runāts par tās atjaunošanu, bet pat tik – vismaz potenciālo pasažieru prātos – elementāra lieta kā reisa ieviešana no Tartu uz Rīgu var beigties ar čiku banālas Igaunijas politiķu vienaldzības dēļ.
Kur nu vēl jau pieminētais pasažieru vilcienu iepirkums! Tāpat – riņķa dancis ap kravas vilcienu elektrifikāciju, Latvijas dzelzceļa hroniskās finanšu problēmas! Sliežu satiksme, lai kas ticis runāts, vienmēr bijusi Latvijas politikas pabērns. Tieši tāpēc visa jūsma un un jezga ap Rail Baltica šķita pārāk izacinoša sapņu pils. [Tagad gan projekta attaisnošanai klāt ir pielikta militārā vajadzība.] Gluži kā vecāku izlaista atvases solījums: “Uzceliet man pašam savu koncertzāli, tad gan būs pavisam cita motivācija iet uz klavierstundām!”
No sākta gala dzelzceļa līnija no Helsinkiem līdz Berlīnei mūsu politiķu prātos tika aplūkota kā “ekonomikas sildītājs” – kā iespēja “ierakt zemē” dažus miljardus Briseles nekritiski piešķirtas naudas. Rupjāk izsakoties, Rail Baltica šķita gigantisks “viesu nams”, ko transformēt personiskā rezidencē, kad atskaites eirofondiem ir nodotas.
Taču laiki mainās. Mainās arī būvdarbu, materiālu un resursu cenas, turklāt mainās pat Brisele – eiroprojektu īstenotāji jūt pakausī tās grāmatvežu un KNAB draudīgo elpu. Rail Baltica ir zaudējis visu agrāko šarmu. Debessmanna pārvērtās dzirnamenī.
Lasiet arī: Baltijas valstīm papildu līdzekļi Rail Baltica jāmeklē kopā, atzīst satiksmes ministrs
