Bija aizvadīti gandrīz pilni 77 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām, kad Kremļa iemītnieks – diemžēl arī viņa pavalstnieku nomācošs vairākums – izlēma pārskatīt atbildi uz vecā padomju propagandas dziesmā uzdoto it kā retorisko jautājumu «Vai krievu tauta karu grib?» Grib.
Aizejošo 2022.gadu sagaidījām ar cerībām, ka visi lielākie mūsu dzīves satricinājumi teju,
teju būs aiz muguras – stingrā mājsēde beidzās jau 2021.gada novembra vidū, pēc Covid-19 pandēmijas viļņa noplakšanas atdzīvojās arī ekonomika. Viss līdz 24.februāra rītam vēstīja par drīzu atgriešanos uz diviem gadiem pārtrauktajā normālībā.
Krievijas iebrukums Ukrainā – Bučas masu kapi un Mariupoles teātris, 18 tūkstoši agresoru nogalinātu civiliedzīvotāju, miljoniem bēgļu, dzīvojamo rajonu, slimnīcu un energoražotņu bombardēšana, tāpat citu kara noziegumu «rutīna» – ir noteicis, ietekmējis vai apēnojis praktiski visu, ko Latvijā šogad esam piedzīvojuši. Politika ir viena no mūsu dzīves svarīgajām nozarēm, kurā tas saredzams vistiešāk.
Mēs visi ceram un ticam, ka jaunais gads būs, varbūt ne laimīgs un bagāts, bet noteikti labāks par šo. Kaut tāpēc vien, ka skaidrāk zinām, ko tajā var sagaidīt. Pat vārdā neminamas lietas. Visi vājprātīgie «pārsteigumi» ir pārpārēm piedzīvoti šogad.
Mūsu atbalsts Ukrainas tautai
Draudu un krīžu brīžos vienmēr parādās mūsu ikdienā nebūt ne mīlīgās – «sēnes un vienam otru ēdošās» – tautas līdzjūtība, palīdzība, dāsnums. No pirmajām dienām Latvijas iedzīvotāji un pašvaldības centās palīdzēt no kara šausmām bēgošiem cilvēkiem, veidojot viņiem drošu un iekļaujošu patvērumu. Mūsu sabiedrība, kas ikdienā ir neslēpti naidīga «migrantiem» (ne tikai nelegāliem), spēj būt patiesi viesmīlīga un, jā, iecietīga pret svešo.
Termiņuzturēšanās atļaujas Latvijā ir saņēmuši vairāk nekā 37 tūkstoši Ukrainas bēgļu, bet daļa jau atgriezusies kara skartajā dzimtenē. Iekšlietu ministrija, rēķinoties ar 40 tūkstošu cilvēku ierašanos, ir ieplānojusi kopējās atbalsta izmaksas līdz 215 miljonu eiro apmērā.
Sabombordētajām pilsētām sūtam strāvas ģeneratorus, medikamentus, pārtiku un citu nepieciešamo. Ukrainas karavīriem tiek vākts viss iespējamais – gan jaudīgas apvidus automašīnas, gan par stratēģiski svarīgu materiālu kļuvušie sveču gali, kas pārtop frontes zemnīcu gaismekļos.
Labdarības organizācija Ziedot.lv Ukrainas atbalstam ir jau saņēmusi 15 miljonus eiro. Tās vadītāja Rūta Dimanta, viena no palīdzības vākšanas galvenajiem organizētājiem un šīs palīdzības «seja», nupat LTV žurnālistiem stāstīja, ka savu artavu dāsni sniedz gan latvieši, gan cittautieši. Izrādās, labos darbos mēs esam saliedētāka nācija, nekā paši domājam.
Jauna Saeima, vecais premjers
Šis bija kārtējo Saeimas vēlēšanu ārkārtējais gads. Visticamāk, citos ģeopolitiskos apstākļos jaunais Latvijas 100 likumdevēju korpuss būtu – varbūt ne kardināli, bet tomēr jūtami – citādāks. Vēlētāji mazāk kā citkārt ļāvās «jauno seju» šarmam un solījumiem, vairāk vērtēja, vai tiešām var paļauties uz tiem, kurus ar savu balsi laidīs pie varas stūres. Šajās vēlēšanās rūgtā pieredze guva kaut nelielu, bet tomēr uzvaru pār saldām cerībām.
Viens no lielākajiem 14.Saeimas vēlēšanu pārsteigumiem – vienlaikus Krievijas agresijas radīta neizbēgama korekcija – bija parlamenta ilgdzīvotājas Saskaņas, krievvalodīgo «aizstāvības» monopolistes, palikšana aiz borta. Par šīs sabiedrības daļas radikālākā slāņa jaunajiem politiskajiem elkiem kļuva klaji populistiskais politprojekts Stabilitātei! Pirmo reizi Saeimā tiek ievēlēta kandidāte, kas tiks izdota kriminālvajāšanai par skandaloziem meliem CVK anketā. Pirmo reizi atjaunotajā valstī Valsts drošības dienests izsaka brīdinājumu Saeimā pārstāvētai partijai par kalpošanu agresora propagandai.
Sāpīgu zaudējumu piedzīvoja partiju apvienībai Attīstībai/Par!, kuras kandidātiem līdz iekļūšanai likumdevēju rindās pietrūka vien aptuveni 250 balsu. Šajās partijās pieļauj, ka tās palika nesaņemtas daļēji tādēļ, ka bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks agresīvi vērsās pret premjeru Kariņu, cerot tā apliecināt vēlētājiem savu apņēmību. Arī sākotneji kareivīgie Konservatīvie, valdības darbā kļūstot mērenāki, ātri zaudēja atbalstītājus. Savukārt Jaunās Vienotības uzvara vēlēšanās, kā arī savā nostājā konsekventās Nacionālās apvienības vai klaji lemberģiskās Zaļo un Zemnieku savienības panākumi pārsteigumu neradīja – tos varēja prognozēt jau pēc priekšvēlēšanu reitingiem.
Mums visā Latvijas vēsturē beidzot ir Ministru prezidents, kurš jau nostrādājis pilnu parlamenta pilnvaru laiku. Turklāt aizvadītie četri gadi Krišjānim Kariņam nebūt nebija kaisīti ar rozēm un tautas mīlestības uzplūdiem. Iespējams, citkārt viņu, tāpat kā «nostrīpoto» finanšu eksministru, ļaunatminīgie vēlētāji būtu «sodījuši» par valdības kovidpolitikas bardzību. Jā, ciniski tas skan, bet Kariņam – pat pret viņa paša gribu! – karš nesa profitu.
Krīt okupekļi, atjauno iesaukumu, atlido «melnie vanagi»
Krievijas agresija Ukrainā deva mums, Latvijai un Baltijai, spēcīgu stimulu atbrīvoties no tās joprojām spēcīgās saimnieciskās ietekmes, īpaši enerģētikā. Tāpat no «mīkstās varas» mūsu informatīvajā un arī publiskajā telpā – īpaši no tās «izrotājumiem». Latvija šogad ir kļuvusi latviskāka, nupat secināja Valsts prezidents. Karš ļāva paveikt to, kam agrāk Latvijas varā un arī sabiedrībā pietrūka politiskās dūšas.
Saeima likumu par padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu demontāžu pieņēma 16.jūnijā, taču okupekļu ēras beigas visspilgtāk iezīmēja 25.augustā, kad tika nogāzts 79 metrus augstais okupācijas stabs Pārdaugavā, Uzvaras parkā.
Obligāti nojaucamo padomju režīmu slavinošo pieminekļu, piemiņas akmeņu un vietu sarakstā bija 69 objekti, taču pašvaldības demontēja vairāk par plānoto. Uz šī fona izcēlās Daugavpils un Rēzeknes domes, kas pieminekļu demontāžai pretojās. Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs galvenokārt gan tikai atzīmējās ar dažādiem izteikumiem, piemēram, dēvējot pieminekļu nojaukšanu par barbarismu.
Savukārt Daugavpils domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš ne vien pamanījās sarīkot pie «dārgajiem aizgājējiem» ziedu nolikšanu un savdabīgu svecīšu vakaru, bet arī vērsties Satversmes tiesā. Tomēr ST lietu ierosināt atteicās, un Daugavpilij nācās vien savus okupekļus demontēt.
Kremļa vājprāts lika mūsu valstīm – īpaši Latvijai – nopietni un pat steigšus pārskatīt savu aizsardzības politiku. Tajā agrāk, atšķirībā no baltiešu kaimiņiem, mūsmājās valdīja ne pārāk slēpta vēlme būt NATO garantētās drošības «patērētājiem». Taču vai visi Latvijas politiķu veiktie soļi bijuši racionāli, varbūt arī tajos iezagās priekšvēlēšanu retorika?
Cik lielā mērā karaklausības pakāpeniskā atjaunošana ir NATO sabiedroto prasība, cik – bijušā aizsardzības ministra pēkšņa vēlme «pelnīt punktus»? Līdz tam Artis Pabriks (AP!) bija pret jaunkareivju iesaukšanu. Mūsu Nacionālo bruņoto spēku vadība iebilda pat publiski, norādot uz profesionāļu dienesta vājināšanu, līdz saprata, ka tai neko neprasa. Tagad Inārai Mūrniecei (NA) būs sūri grūti jāpierāda, ka iesaukums ir racionāla izvēle.
Būtisks pienesums gan NBS kaujasspējām, gan mūsu pašapziņai ir kaujas helikopteru Black Hawk iegāde. Divi «putni» jau atlidojuši (gan ne paši, bet ASV transportlidmašīnā), vēl divus gaidām. Šī investīcija mūsu drošībā – vairāk kā 160 miljonu eiro (norēķinot Vašingtonas līdzmaksājumu) – ir katra centa vērta. Diemžēl efektīvā ieroča atpazīstamības lielu daļu veido slavenā Holivudas filma Melnais vanags notriekts (Black Hawk Down).
Energoneatkarības un citu brīvību cena – inflācija
It kā tālais karš (no Latvijas līdz Kijivai ir apmēram tūkstotis kilometru, līdz Odesai – pusotra) ik dienu ir tieši saredzams arī veikalu cenu zīmēs, apkures un elektrības rēķinos. Tauta par to nekurn un nevaimanā, apzinoties, ka šī tiešām ir zema maksa par tiesībām būt brīviem pašiem savā valstī un runāt savā valodā.
Taču tas nebūt neatbrīvo Kariņa otro valdību no saprātīgas un cilvēciskas sociālās politikas ieviešanas un īstenošanas. Diemžēl jau pamanījām, ka koalīcijas veidošanās laikā šis trijām partijām bija temats, par ko «labāk paklusēt». Taču kovidlaika pieredze – un arī tas, ka Kariņš un viņa jaunais finanšu ministrs Arvils Ašeradens saņēma diezgan lielu vēlētāju uzticību – sola, ka grūtā brīdī valsts naudas lāde, kaut čīkstot un pīkstot, pavērsies sāpīgākām tautas vajadzībām.
Krievijas agresijas rezultāts ir ārkārtīgi straujais energoresursu cenu kāpums. Dabasgāzes tarifi mājsaimniecībām no gada vidus pieauga no 65,6 līdz 89,9%. Rudenī biržā bija vērojams straujš dabasgāzes cenas kritums, taču tas vēl nenozīmē, ka arī Latvijā gāzes cena drīz atgriezīsies ierastajās sliedēs. Tiek meklētas un rastas alternatīvas, taču tās nebūt nav lētas. Pagaidām iedzīvotājiem pienākas valsts atbalsts energoresursu augsto cenu kompensācijai, taču to paredzēts maksāt vien līdz līdz nākamā gada 30.aprīlim.
Par visiem nepatīkamu pārsteigumu, plānojot celt savus tarifus, parūpējās arī divi valsts uzņēmumi – Sadales tīkls un Augstsprieguma tīkls. Citos apstākļos valdībai varbūt šķistu prioritārāka tai piederošo uzņēmumu peļņa, nevis uzņēmumu un iedzīvotāju labklājība, bet šis, mums šķiet, politiķu prātos nebūs tādas «valstiskās domāšanas» brīdis.
Kopā ar visu Eiropu šogad mēs, baltieši, plēsām ārā teju vai ekonomikas vēnās ieaugušo Krievijas Gazprom adatu. Esam bijuši vieni no veiksmīgākajiem un apņēmīgākajiem (apliecinājums – šeit). Agrāk par energoneatkarību Latvijā tika pļāpāts daudz, darīts maz – vai pat pretēji pļāpātajam: ak, Putina gāze taču tik laba, tik zaļa, tik lēta…
Tā ir vēl viena vajadzīga lieta, ko aizsākt mūs piespieda karš. Diemžēl ne pašu apņēmība. Šķelda nu ir kļuvusi par mūsu neapstrīdēto «zaļo zeltu», agrāk neticīgi vērtētā alternatīvā enerģētika – tad saredzot tajā vien OIK uzcenojuma attaisnojumu – piesaista sev nopietnas investīcijas.
